Secinājumi
1. Izanalizējot iegūto informāciju, tika secināts, ka, lai arī renderēšana ir sarežģīts un nereti arī laikietilpīgs process, tas kļūst arvien pieprasītāks pakalpojums.
2. Teorētiskās literatūras analīzes un pētījumu rezultātā var secināt, ka centrālie procesori un grafiskie procesori ir līdzīgi pēc uzbūves, bet ar atšķirīgām funkcijām un veiktspēju.
3. Veicot teorētiskās daļas literatūras analīzi, tika secināts, ka CPU vai GPU izvēli nosaka sasniedzamais mērķis un veicamie uzdevumi.
4. Apkopojot dažādu zinātnieku paustās atziņas, var secināt, ka interesantiem pieejami gan tādi renderēšanas dzinēji, kas atbilst visdažādāko uzdevumu veikšanai, bet ekspluatācijā dārgi, gan arī kvalitatīvi bezmaksas dzinēji.
5. Pēc teorijas pārskata šķiet, ka centrālo procesoru sākuma līderis ir bijis Intel un šī kompānija arī nākotnē būs līderis CPU izstrādē. Taču parādīsies tendences centrālos procesorus apvienot ar arvien jaudīgākiem un lielāku skaitu grafiskajiem kodoliem, lai arvien stiprāk sapludinātu robežas un izveidotu produktu ar labākajām īpašībām.
6. Praktiskās daļas pārskata sākumā izvirzītā hipotēze tika daļēji noraidīta, jo abās ainās grafiskie procesori nebija labākie. Kas pierāda, ka grafiskie procesori ir nestabili un riskanti. Viņi var būt vairākas reizes labāki un ātrāki, bet tajā pašā laikā tipiskās situācijās viņi būs tieši vairākas reizes sliktāki, vai nestrādās vispār. Šajā pētījumā no četrām saderīgām video kartēm, tikai divas bija spējīgas veikt renderēšanas uzdevumu.
7. Ja uzdevums tiek izstrādāts speciāli grafiskajiem procesoriem, zinot to arhitektūras nianses un ierobežojumus, tad ir iespējams izveidot sistēmu, kas veiks paralelizējamus aprēķinus krietni efektīvāk nekā centrālais procesors. Bet, ja svarīgi ir pildīt dažāda veida uzdevumus lielā apjomā, tad labākais šādiem uzdevumiem tomēr būs centrālais procesors.
…