IEVADS
Cukurs ir ikdienā plaši lietojams produkts. To izmanto, lai saldinātu pārtiku. Taču mūsdienās tam piedāvā arvien vairāk alternatīvu – dabiskos cukura aizstājējus un sintētiskos bezkaloriju saldinātājus. Šīs alternatīvas izmanto pārtikas rūpniecībā, lai tāpat kā cukurs tie produktu padarītu saldāku, bet tās ir pavisam citas vielas.
Darba aktualitāte ir tāda, ka daudziem bezalkoholiskajiem dzērieniem un citiem pārtikas produktiem pievieno saldinātājus ar E numuru. Kas ir šīs vielas, ar ko tās atšķiras no parastā cukura, saprast, skatoties produkta sastāvu, ir neiespējami. 2002. gadā izglītības iestādēs tika aizliegts izplatīt dzērienus, kuru sastāvā ir mākslīgie saldinātāji. Valdības pieņemtais lēmumums rada zināmas šaubas par mākslīgo saldinātāju nekaitību, bet veikalos joprojām tiek pārdoti tos saturošie produkti.
Pārmērīga cukura lietošana izraisa cukura diabētu un kariesu – viens no iemesliem kāpēc cukuram ir nepieciešami aizstājēji, jo sabiedrībā kopumā īsā laikā nevar atteikties no saldumu lietošanas. Cilvēka tieksme sajust saldu garšu ir ģenētiski noteikta, iedzimta, un tā bieži vien ir stiprāka par argumentētiem ieteikumiem samazināt saldumu lietošanu.
Darba mērķis: Salīdzināt cukurus un sintētiskos bezkaloriju saldinātājus, eksperimentāli izpētot to fizikālās un ķīmiskās īpašības.
Darba uzdevumi:
1. Iepazīties ar saldvielu daudzveidību.
2. Apkopot informāciju par cukuriem un pārtikā lietotajiem saldinātājiem.
3. Veicot eksperimentus, izpētīt cukuru ķīmiskās īpašības.
4. Salīdzināt dažādu saldvielu garšu, raksturot to atkarībā no devas.
5. Noskaidrot cilvēku zināšanas un viedokli par cukuriem un mākslīgajiem saldinātājiem.
Hipotēze: Ogļhidrātus var mākslīgi iegūt no citas organisko vielu grupas.
Darbā izmantotās metodes: literatūras analīze, eksperimentālie pētījumi, datu ievākšana un informācijas apkopošana, matemātiskā un statistiskā datu apstrāde.
Darba struktūra: Darbs sastāv no ievada, 3 nodaļām, 17 apakšnodaļām, secinājumiem, izmantoto informācijas avotu saraksta un 4 pielikumiem. Darbā ir 30 attēli, 4 tabulas.
1. LITERATŪRAS APSKATS
Galvenā pārtikā lietojamā saldviela ir saharoze – cukurs, kas bija pazīstams Indijā jau pirms 5000 gadiem. Pirmo reizi cukurs Eiropā nonāca pēc Krusta kariem, līdz tam kā saldinātājs galvenokārt tika lietots medus. Cukura cena pakāpeniski pieaug, tādēļ tiek izstrādātas un izmantotas tehnoloģijas, pēc kurām vielas ar saldu garšu iegūst no lētākām izejvielām, jo parastais galda cukurs nav vienīgā pārtikā lietojamā saldviela, tam ir daudz aizvietotāju un alternatīvu. (1;2)
Pārmērīga cukura lietošana veicina palielinātas ķermeņa masas veidošanos, zobu kariesa attīstību, izraisa alerģiju un citus veselības traucējumus. Cilvēka tieksme sajust saldu garšu ir ģenētiski noteikta, iedzimta, un tā bieži vien ir stiprāka par argumentētiem ieteikumiem samazināt saldumu lietošanu. Tādēļ patērētāji arvien biežāk dod priekšroku pārtikas produktiem ar mazāku cukura saturu, bet ierastu, patīkamu garšu. Šādus produktus iespējams ražot, cukuru pilnīgi vai daļēji aizvietojot ar mākslīgajiem saldinātājiem, kuru lietošana pārtikas produktos arvien palielinās. To izvēli un novērtēšanu ņem vērā pēc vairākām īpašībām – saldās garšas kvalitātes, šķīdības ūdenī, ķīmiskās stabilitātes un citiem faktoriem. (7)
Visus pārtikā lietojamos saldinātājus var iedalīt divās lielās grupās – enerģiju saturošie un bezkaloriju saldinātāji. Pie enerģētiski vērtīgiem saldinātājiem var pieskaitīt parastos cukurus un saldos sīrupus, bet enerģiju nesaturošos saldinātājus var iegūt gan no sintētiskām, gan no dabiskajām izejvielām. Visi saldinātāji, izņemot parastos cukurus, jo tie ir dabā brīvi izplatītas vielas, tiek apzīmēti ar speciālu kodu – E numuru. Šis burts nozīmē, ka Eiropas Pārtikas piedevu un pārtikas fermentu ražotāju federācijā un Eiropas Savienībā ir apstiprināta šādu piedevu lietošana. (10;16)
…
