Liepājas ezera rašanās gaitā var izdalīt vairākas stadijas. Vispirms izveidojusies embrionālā lagūna. Šajā stadijā noteikta jūras daļa, paprāva ezera platībā, ir atdalījusies no pārējās teritorijas vai nu ar zemūdens sēkļiem, vai nepilnīgi izveidotiem virsūdens smilšu vaļņiem un kāpām. Pēc lagūnas stadijas sekojusi īslaicīga lagūnas ezera stadija. Tad, kad saistība starp lagūnu un jūru pārtrūkusi pilnīgi, ir izveidojies piejūras ezers.
Liepājas ezers robežojas ar Liepājas Pilsētu, Nīcas, Otaņķu un Grobiņas pagastu. Garums 16.2 km (no ziemeļiem uz dienvidiem), lielākais platums 3.5 km (dienvidu galā), lielākais dziļums 2.8 m. Liepājas ezers vidēji atrodas 0.2 m virs jūras līmeņa. Starp ezeru un
Baltijas jūru ir izveidojusies 2-3 km plata josla. Tā sateces baseins ir 2580 km2. Krasta līnijas garums ir 44.6 km.
Liepājas ezers ir lagūnas ezers. Ezerdobe lēzena. Tur atrodas sapropeles, ārstnieciskās dūņas. Ezerā ietek Bārta, Otaņķe, Dorupe, Ālande. Viduslaikos ūdeņus uz jūru novadīja Līvas upe, pēc tās aizsērēšanas – Pērkone, no 1703.gada – Liepājas ostas kanāls, pēc kura izrakšanas Pērkoni aizbēra. Ezeram ir 13 salu un daudz pussalu. Lielākās salas – Zirgu sala, Atteku sala, Putnu kalva.
Raksturīgi, ka Liepājas ezeram ūdens režīmu nosaka gan saldūdens, gan sālsūdens pieplūde no upēm, kas ieplūst ezera dienvidgalā, gan sālsūdens pieteci pa ostas kanālu no jūras. Ezera piekrastē veidojas īpatnēja augu valsts: piejūras pļavas jūras pusē, palieņu pļavas ezera austrumu krastā, kur labi jūtas Latvijas rietumu daļai raksturīgās sugas, piemēram, Tirpolium vulgare, kura aizsargājama un Latvijā sastopama reti. Gan piejūras, gan palieņu pļavas arī ieskaitāmas apdraudēto retumu sarakstā un tālab saudzējamas un aizsargājamas.
…
