Jau vairākus gadu desmitus visas pasaules iedzīvotāju ir apņēmusi jauna problēma - dabas piesārņojums. Cilvēks kā dabas sastāvdaļa pastāvīgi saskaras ar to, tāpēc arī ir atbildīgs par notiekošo. Pasaules valstis un tautas ir dažnedažādas - ar savām tradīcijām, bagātas un nabadzīgas, lielas un mazas, taču visus mūs vieno viens - daba, kura ir jāsargā un jāpaglābj no jaunām traģēdijām. Arī Latvija, lai gan ir maza valsts, taču tai ir sīksta tauta, un tāpēc arī mēs cīnāmies par labākiem dzīves apstākļiem, tīrāku gaisu, dzidrāku ūdeni, zaļākiem mežiem...
Cilvēks ir pastāvīgā saskarsmē ar dabu, tātad sākotnēji būtu jāmin vispārīgā cilvēka ietekme uz dabu ne tikai visā pasaulē, bet arī šeit Latvijā, jo arī Latvijā kādreiz viss bija savādāk, neviens nedomāja par dabas katastrofām, dzīvnieku izmiršanu, augu izzušanu.
Tātad, cilvēka ietekme uz dabu sākusies jau sirmā senatnē. Būtībā visas cilvēces attīstības vēsture, pati cilvēka izcelšanās ir saistīta ar dabu. Dabā paliek arī cilvēka darbības sekas - gan labais, gan sliktais, ko cilvēks dabai nodara.
Pirms daudziem gadu tūkstošiem, kad vajadzīgie uzturlīdzekļi tika iegūti medībās, zvejā, kā arī ievācot savvaļas augus, cilvēks bija pilnīgi atkarīgs no dabas apstākļiem. Tie varēja sekmēt vai kavēt, piemēram, augļu nogatavošanos, dzīvnieku un zivju attīstību. Taču cilvēka ietekme uz dabu bija niecīga.
Cilvēka iedarbība uz dabu pastiprinājās līdz ar savvaļas dzīvnieku pieradināšanu un zemkopības attīstību. Laika gaitā cilvēks iemācījās dabu izmantot pilnīgāk. Attīstoties zemkopībai, sākās mežu izciršana un jaunu zemju apgūšana. Tomēr arī šāda ilgstoša cilvēka darbība ietekmēja apkārtējo vidi galvenokārt nelielās zemes virsas platībās.…
