Mēs dzīvojam uz briesmu pilnas planētas. Zemestrīce tuksnesī vai viesuļvētra
neapdzīvotā apvidū netiek uzskatīta par katastrofu. Dabas stihija kļūst par katastrofu
tikai tad, kad rada lielus materiālos zaudējumus vai arī paņem daudzu cilvēku dzīvības.
Arī katastrofas kritērijs ir precīzi noteikts: ja materiālie zaudējumi pārsniedz vienu Miljonu ASV dolāru vai bojā gājušo ir vairāk par simts cilvēkiem.
Dabas katastrofu sekas arvien vairāk ir saistītas ar valsts attīstības līmeni.
Attīstījās valstīs dabas katastrofu sekas nav tik dramatiskas kā jauna attīstījās zemēs,
jo valsts attīstības līmenis un katastrofu seku likvidēšana ir savstarpēji saisti.
Nabadzība un pārapdzīvotība ir divi no daudzajiem faktoriem, kas nosaka dabas katastrofas seku smagumu.
Dabas katastrofu skaitam un to izraisītajiem zaudējumiem ir tendence laika gaitā palielināties. 20.gs. 60. – 70. Gados dabas katastrofu izraisītie zaudējumi pasaulē tika lēsti ap 50 miljardu ASV dolāru apmērā. Laika posmā no 1970. līdz 1980. gadam zaudējumu summa palielinājās līdz 70. miljardiem dolāru un nākamajos desmit gados jau līdz 120 miljardiem dolāru. Diemžēl šī satraucoša tendence turpinās. Apjaušot milzīgo enerģiju, kas rodas zemestrīces vai vulkānu izvirduma laikā, skaidrs, ka cilvēks dabas katastrofām, jo jūtamākais ir katastrofu sekas, lielāks upuru skaits.
Cilvēka dzīvi var apdraudēt ne tikai nenovēršama zemestrīce vai vulkāna izvirdums, bet arī zemeslodes klimata izmaiņas (to ‘’sekmē’’ cilvēka saimnieciskā darbība – tiek izcirsti meži, piesārņota augsne, ūdens un atmosfēra; cilvēks ir nonācis burvju lokā – lai varētu izdzīvot, viņš iznīcina dabu, bet daba atbild ar to pašu...), tādas nelaimes kā plūdi, viesuļvētras, sniega lavīnas, pat krusa un pērkona negaiss.
Tas, vai mūsu planēta būs apdzīvojama vai kļūs par Marsam līdzīgu neapdzīvotu
tuksnesi, tomēr ir atkarīgs no mums pašiem.
