Zeme ir mājvieta cilvēkam jau apmēram 4–5 miljonus gadu – kopš tā rašanās. Cilvēce uz šīs planētas ir pieredzējusi visus cilvēces attīstības posmus un droši vien piedzīvos arī nākošos, protams, ja tādi būs. Cilvēks jau senatnē ir mēģinājis gūt virsroku pār dabu, bet tas tā arī vēl nav izdevies un, domājams, arī neizdosies. Senajās kultūrās daba tika uzskatīta daudz varenāka nekā tā šobrīd liekas mums, bet tā gandrīz nemaz nav mainījusies. Mūsdienās cilvēki dažkārt nenovērtē zemes spēku un nerēķinās ar to, piemēram, būvējot mājas vai veselas pilsētas. Pēdējā laikā arvien biežāk nākas dzirdēt par dažādām dabas katastrofām ar lieliem cilvēku upuriem. Jau kopš 20. gadsimta otrās puses dabas katastrofu rādītajiem zaudējumu ziņā ir tendence pieaugt. Daudzi par iemeslu uzskata globālo sasilšanu. Tā kā dabu nevar kontrolēt un dabas katastrofas novērst, šajā darbā mēģināšu noskaidrot kā no tām izvairīties. Kurš gan negribētu dzīvot pasaulē, kur daba un cilvēks dzīvotu saskaņā. Šo tematu es izvēlējos tāpēc, ka vēlos izprast dabas katastrofu cēloņus noskaidrot kā no tām izvairīties. Kā hipotēzi savā darbā es izvirzīšu jautājumu – vai bez pārcelšanās uz dzīvi mierīgākos apvidos iespējams novērst dabas katastrofas, izvairīties no tām vai paredzēt tās.
Šo darbu veikšu pētot, analizējot un apkopojot faktus un informāciju par dažādām dabas katastrofām. Lai paveiktu šo darbu, informāciju un materiālus es vācu galvenokārt internetā un grāmatās, arī laikrakstus izmantoju. Šo darba metodi es izvēlējos tāpēc, ka, izanalizējot savāktos faktus, var nonākt pie kādām likumsakarībām, kas ir arī šī darba mērķis.
Zemestrīces rodas litosfēras plātņu saskares vietās. Spriegums starp šīm plātnēm palielinās līdz beidzot viena no plātnēm gūst virsroku. Notiek straujš trieciens, kas izraisa zemestrīci. Šādas plātņu sadursmes parasti notiek 5-15 km dziļumā. Šo zemestrīces avota centrālo punktu sauc par hipocentru, bet punktu uz Zemes virsas tieši virs hipocentra sauc par epicentru. Zemestrīces izraisītās svārstības Zemes slāņos sauc par seismiskajiem viļņiem. [10]
Zemestrīces pētī seismologi. Aparātu, kuru viņi izmanto seismisko viļņu izraisīto grunts svārstību mērīšanai sauc par seismogrāfu. Tas sastāv no rotējoša cilindra atsperē pakārtas inertas masas, pie kuras piestiprināts pašrakstītājs. Zemestrīces laika cilindrs vibrē, bet pašrakstītājs uz lentes zīmē līniju ko sauc par seismogrammu. [10]
Zemestrīču spēka mērīšanai kalpo divas skalas. Pēc Rihtera skalas mēra seismisko viļņu stiprumu, ber pēc Merkalli skalas nosaka, kādu iespaidu zemestrīce atstājusi uz cilvēkiem un ēkām. [10] (Abas skalas skatīt 1. pielikumā)
Zemestrīču paredzēšanas māka ir tikpat sena, cik senas ir cilvēku apmetnes Vidusāzijas un Ķīnas zemestrīču rajonos. Vissenākie profesionālie paredzētāji bija astrologi un pareģi. Vissenākais zināmais zemestrīces paredzējums reģistrēts 800 g. p.m.ē. Persijā. Romas valstsvīrs, rakstnieks un dabas pētnieks Plīnijs Vecākais novērojis 4 zemestrīces pazīmes. Pirmkārt, ēku vieglu drebēšanu. Otrkārt, dzīvnieku satraukumu. Treškārt, ūdens saduļķošanos akās un avotos, nepatīkamu ūdens smaržu. Ceturtkārt, dīvainas dūmakas rašanos. Visprecīzākā zemestrīces tuvošanās liecība ir dzīvnieku dīvains satraukums. Piemēram, 1960. gadā Marokā, dienu pirms zemestrīces kādā lauku ciematā suņi gaudojuši, kaķi nemierīgi ložņājuši apkārt un mūļi spārdījuši staļļu sienas. Tokijā un Jokohamā 1923. gadā dažas stundas pirms zemestrīces putni lielos baros atstājuši pilētas.
1969. gadā padomju zinātnieki noskaidroja, ka pirms zemestrīces zemes virskārtā notiek pārmaiņas, kuras var izmērīt. Piemēram, avotu ūdeni piesātina radons, un tuvojošās zemestrīces epicentra tuvumā viegli paceļas zemes virskārta. [2;145-150]…
