Visa dzīvais ir dabas radīts. Tātad visi cilvēki ir dabas bērni. Dabiskās tiesības piemīt visiem cilvēkiem un tās ir mūžīgas un neatkarīgas no valsts, tāpēc šīs tiesības ir derīgas visām tautām un visiem laikiem. Dabiskās tiesības izaug no cilvēka dabas un brīvas gribas. Dabiskās tiesības cilvēkam pieder jau no pašas dzimšanas, un nevienam nav tiesību tās apšaubīt. Laika gaitā cilvēks ir apzinājies, ka šīs ir viņa pamattiesības. Cilvēki tiecas pēc tā, lai šīs tiesības tiktu ievērotas.
Tagad, kad strauji paplašinās sabiedrības tiesiskā apziņa, dabisko tiesību loma tiesību sistēmā palielinās. Pamazām tās tiek iekļautas arī likumdošanā. Līdz ar to tās kļūst par pozitīvajām tiesībām.
Dabiskās tiesības tiek iekļautas daudzu valstu (arī Latvijas) konstitūcijās un likumos. Eiropas Savienība, ANO, NATO pieprasa, lai dalībvalstu likumdošana nebūtu pretrunā ar dabiskajām tiesībām.
Dabisko tiesību attīstību posmi
Dabisko tiesību problēma ir ļoti sena. Tā ir mainījusies līdz ar cilvēces attīstību. Dabiskās tiesības pieder pie senākajām tiesību filozofijas un jurisprudences kategorijām. Dabisko tiesību attīstībā tiek minēti pavisam trīs posmi – vecākais attīstības posms, dabisko tiesību doktrīnas izveidošanās posms, dabisko tiesību renesanse.
vecākais attīstības posms – sākās jau ar sofistu mācībām par dabiskām tiesībām un ilga līdz pat 17. gadsimtam. Dabisko tiesību idejas nebija pastāvīgas. Tās parādījās laiku pa laikam visdažādākajos veidos, kuros daži filozofi un juristu pacentās iestrādāt arī savas domas, kuras pilnībā atbilda attiecīgajam laikmetam. …
