Mūsdienu tiesību sistēmā dabisko tiesību loma arvien palielinās, jo, palielinoties vispārējai sabiedrības tiesiskajai apziņai, cilvēki arvien noteiktāk pieprasa savu dabas doto tiesību paplašināšanu un respektēšanu. Vairs nav iedomājama tiesību izpratne, kas balstītos tikai uz likumos rakstītajām – pozitīvajām tiesībām. Mūsdienās, salīdzinoši aktīvāka, ir kļuvusi tendence dabiskās tiesības iekļaut likumdošanā, lai tās iegūtu likuma spēku, līdz ar to tās jau kļūst par pozitīvajām tiesībām, taču vienlaikus nezaudējot savu “dabas doto” un vispārcilvēcisko raksturu.
Dabisko tiesību ideja ir tikpat kā filozofija. Dabiskās tiesības jau no seniem laikiem bija viens no svarīgiem tiesību teorijas jautājumiem. Dabisko tiesību jēdziens pieder pie senākajām tiesību filozofijas un jurisprudences kategorijām.
Ideja ne vienmēr var būt pozitīva, jo tā izdomāta vienā laika posmā, bet otrā tā jau nedarbojās. Kā jau minēju šo mācību ļoti iespaidoja filozofija. Cilvēces doma vienmēr ir centusies radīt ideālas tiesības, kuru autoritāte pamatojas vienīgi uz cilvēku saprātu, taisnības izpratni un sirdsapziņu, taisnīgām, saprātīgām un ideālām tiesībām. Gadu tūkstošu un gadsimtu gaitā uzskati par šo tiesību būtību un saturu ir mainījušies un pārveidojušies. Nav vienota uzskata par dabiskām tiesībām, kādām tām jābūt.…
