8. Latviešu rakstnieki un kolaboracionisma problēma.
Autore raksta, ka nacistiskās okupācijas trīs, četri gadi neuzrādot vērā ņemamu kolaboracionisma gadījuma skaitu starp latviešu rakstniekiem un pārsteidzoša esot centība, ar kādu latviešu rakstnieki metas Pirmā pasaules kara okupācijas slavinātāju rindās. Autore raksta, ka vēl pat mūsdienās tauta ir ļoti pieķērusies literatūras elkiem (piemēram Vilim Lācim). Sīkāk tiek aprakstīts, kā A. Upīša darbība pēc kara okupācijas Latvijā sadalījusies vismaz sešos virzienos (literatūrā).
Kolaboracionismu autore min kā lielāko problēmu šajā periodā, jo tās nastu bijis jānes ne tikai tieši iesaistītajiem, bet arī tiem, kas saskārās ar šantāžistiem, demagogiem un laikam arī literātiem.
9.-11. nodaļa veltīta Alberta Bela un Gundegas Repšes daiļradei. Padomju totalitārisma laikmets Latvijā esot ļoti būtiska tēma Alberta Bela un Gundegas Repšes daiļradē. Abus autorus vieno tieši padomju totalitārā režīma varas megānisma (???) izpēte un cilvēka un totalitārs varas attiecību analīze. Alberts Bels atklāj šo sistēmu daudzpusīgās attiecībās ar indivīdu. Autore apraksta A. Bela uzskatus un citē viņa darbus. Neesmu pārsteigta, ka autore veselas divas nodaļas veltījusi Alebrtam Belam, jo cik zinu, tad viņa ir līdzautore A. Belam veltītajai grāmatai (D. Lūse, D. Ūdre, 2010)
Savukārt Gundegas Repšes daiļradē jau sākotnēji esot vērojama interese par nācijas vēsturi, to skaitā par politiskajām kataklizmām. Pārlasot autores izvēlētos G. Repšes darbu citātus secinu, ka autore izvēlējusies tieši šo rakstnieci, lai parādītu šo periodu ar sievietes acīm un caur sievietes izjūtām.
Katrā ziņā grāmatas pirmās nodaļas bija ļoti interesantas un noderīgas, ļaujot paskatīties uz 20. gadsimta notikumiem caur daiļliteratūru nevis vēstures pētniecības darbiem.
…