Paulu Koelju ir pasaulslavens rakstnieks un viņa darbs ir guvis ļoti lielu ievērību. Viņš caur vienkāršām lietām, iemāca cilvēkiem ļoti gudras patiesības un palīdz mums saprast to, kāpēc cilvēks rīkojas tieši tā dažādās situācijās.
„Alķīmiķis” ir grāmata par vienkāršiem cilvēkiem, kuri ir gatavi lieliem mērķiem. Katrs cilvēks ir īpašs ar to, ka katram ir sava dzīve un to dzīvo pēc saviem ieskatiem.
Šo grāmatu izvēlējos, jo, to izlasot, liek padomāt katram pašam par sevi. Tajā ir ļoti daudz atziņas, kuras tiek teiktas pavisam vienkāršam aitu ganam, viņš tās pieņem un ievēro tālākajā dzīvē. Tās viņam liek izvēlēties pareizo ceļu un saprast, kāpēc viss notiek tā.
Katru cilvēku veido vide, kurā viņš dzīvo, ko izlasa, ar kādiem cilvēkiem kontaktējas, tāpēc arī aitu gans bija tik ļoti vienkāršs un gudrs puisis. Viņam allaž tuvumā atradās cilvēks vai arī šķietama ilūzija, kura sniedza palīdzību, lai viņš varētu ļauties savam liktenim. Šajā grāmatā ir atspoguļoti vairāki cilvēku likteņi un viņu sapņi, daži tā arī tiem nav sekojuši, bet viņi mudina aitu ganu neapstāties, jo nevēlas, lai arī viņš spītīgi pretoties savam liktenim.
Aitu gans tic savam gara stiprumam un tas ir pats galvenais, kas palīdz jebkuram no mums iegūt to, ko vēlamies – sekot liktenim.
Paulu Koelju
(dz. 1947. gadā)
Brazīliešu rakstnieks
Paulu Koelju ir dzimis Riodežaneiro. Sāka iet jezuītu skolā, kad viņam bija 7 gadi. Paulu nepatika lūgties un iet uz mesu, bet šajā skolā viņš saprata, kāda būs viņa nākamā profesija.
Vecākiem bija citi plāni par Paulu nākotni, tāpēc centās apspiest viņa vēlmi pievērsties literatūrai. Paulu Koelju tam pretojās cik vien spēja un viņa tēvs nodomāja, ka tā ir garīga slimība, tāpēc, kad Paulu palika 17, viņu ievietoja psihiatriskajā slimnīcā, kur viņš pavadīja vairākus semestrus.
Īsi pēc tam Paulu iesaistījās teātra grupā un sāka tur strādāt. Teātris bija amorāluma perēklis. Vecāki lauza solījumu un trešo reizi viņu ieslodzīja psihiatriskajā slimnīcā. Kad tika no turienes ārā, Paulu bija vēl vairāk ieslēdzies sevī, tāpēc viņu aizveda pie cita psihiatra, kurš pateica, ka Paulu Koelju nav slims, bet gan mācās dzīvot. Viņš uzrakstīja „Veronika grib mirt”, 30 gadus pēc šī notikuma.
Vēlāk Paulu atsāka savas studijas, taču drīz vien no tām izstājās. Tie bija 60-tie gadi, kad pasaulē parādījās hipiju kustība. Paulu bija gari mati, pamazām sāka lietot narkotikas, jo gribēja dzīvot kā īsts hipijs.…
