Pirms vairākiem gadu tūkstošiem cilvēks dzīvoja harmonijā ar visu apkārtējo pasauli. Ar tā palīdzību, ko mēs šodien dēvējam par Telepātiju, viņš runāja ar zvēriem, zivīm, putniem un ziediem - neko no visa dzīvā viņš neuzskatīja "zemāku" par sevi. Pārējās dzīvās būtnes vienkārši bija savādākas un viss. No visa varēja ko mācīties. Viņš dzīvoja blakus zemes eņģeļiem un dabas gariem, ar kuriem kopā atbildēja un rūpējās par pasauli.
Toreiz gaiss bija daudz mitrāks nekā tagad. Visiem dzīvniekiem pietika ar milzīgo augļu, augu un sakņu klāstu. Pateicoties pārtikas daudzveidībai un pārbagātībai, kā arī tam, ka nebija nedabisku pārslodžu un stresu, cilvēks dzīvoja daudz ilgāk nekā šobrīd.
Taču pamazām - sākumā nemanāmi, taču pēcāk aizvien jūtamāk un jūtamāk - pieauga un izdalījās cilvēka Es. Beigu beigas, pēc tā izraisītās virknes nepatīkamu incidentu, cilvēks norobežojās no pārējās dzīvās dabas. Saites bija pārrautas. Kopš šī brīža, jūtot savu atsvešinātību no pasaules, kurā dzimis, būdams izolēts no tās daudzveidības, cilvēks kļuva nelaimīgs... Viņš izmisīgi tiecās pēc zaudētās laimes. Kad atrada ko tādu, kas miglaini atgādināja laimi, viņš centās to iegūt un saglabāt, uzkrāt - ar to pašu ielaižot savā dzīvē zaudējumus, stresu un saspringumu.
Tā kā tagad viņš vairs nespēja saklausīt citu dzīvo radību valodu, cilvēks gan varēja mēģināt tās izprast, vērojot to rīcību, taču arī to viņš bieži neizprata vispār vai saprata nepareizi. Bet, tā kā viņš vairs nerūpējās par kopīgo pasauli kopā ar zemes eņģeļiem un dabas gariem, cenšoties izmantot zemes spēkus tikai sava pašlabuma labā, sāka kalst augi - gaiss kļuva sausāks, izžuva jūras un parādījās tuksneši. Kļuva īsāka arī cilvēka dzīve, parādījās slimības. Samazinoties augu valsts daudzveidībai un pateicoties sava gara izolētībai, cilvēks sāka nogalināt un lietot pārtikā savus draugus dzīvniekus. Savukārt tie, ātri iemācījušies vairīties no tā, kļuva aizvien bailīgāki un vairs neuzticējās cilvēkam. Tā padziļinājās norobežošanās. Pēc daudzām paaudzēm vairs tikai nedaudziem cilvēkiem saglabājās visai miglainas atmiņas par to dzīvi, kāda tā bija agrāk.
Ļaudis sāka nogalināt un paverdzināt cits citu, veidot armijas un valstis, piespiežot tos, kuri domāja, runāja, saprata un dzīvoja savādāk, pakļauties tam, ko paši uzskatīja par "pareizu".…