Līdzās konfūcismam daoisms ir viena no divām lielajām Ķīnas tautas filozofiskajām tradīcijām.
Daoismam izplatoties Ķīnā, tas sajaucās ar senākiem uzskatiem – ticībai pieciem elementiem, senču gariem, alķīmijai, burvestībām. Daoisms pats ietekmēja dzenbudismu. Pēc kāda laika atsevišķas daoisma, budisma un konfūciānisma daļas sajaucās, izveidojot neokonfūciānismu. Ķīniešu medicīnas saknes ir daoistiskajā domāšanā, tāpat arī ķīniešu cīņas māksla, piemēram, iņ un jan princips. Austrumu Haņu dinastijas laikā izveidojās organizēts daoisms ar baznīcām, kam bija noteiktas "dievības", kā Laodzi, "Dzeltenais imperators", "Smaragda imperators" utt.
Daoisms pievēršas dabai un pašam cilvēkam, viņa iekšējai pasaulei, pareizas attieksmes veidošanai pret visu apkārtējo. Patiesajam cilvēkam jāprot ar izpratni dzirdēt, viņam ir jābūt piemīlīgam(siltam), godīgam, atklātam, nopietnam. Šaubu gadījumā jāprasa padoms citiem, vienmēr jādomā par taisnīgumu. Šāds cilvēks godā debesu gribu, ievērojamas personas un gudro izteikumus. Viņš pats sevi attīsta, lai dotu visiem cilvēkiem mieru, drošību, kārtību. Naidu tāds atmaksā ar taisnīgumu un netikumību ar tikumību. Svarīga ir darba mīlestība, rakstura noteiktība un jūtīga sirdsapziņa. Jāprot labas manieres un pieklājīga izturēšanās.…
