Darbiniekam noteikts summētais darba laiks ar darba režīmu – nedēļu strādā, nedēļa brīva, un darbiniekam ir izsniegta darbnespējas lapa par periodu, kad darbiniekam pēc grafika nebija jāstrādā.
Vai darba devējam ir pienākums šādā gadījumā maksāt slimības naudu?
Saskaņā ar likuma "Par maternitātes un slimības apdrošināšanu" 36.panta pirmo daļu darba devēja pienākums ir darba ņēmējiem, kuriem darba periodā iestājusies ar Ministru kabineta noteiktajā kārtībā izsniegtu darba nespējas lapu apliecināta pārejoša darba nespēja (izņemot darba nespēju, kas saistīta ar grūtniecību un dzemdībām un slima bērna kopšanu), izmaksāt no saviem līdzekļiem slimības naudu ne mazāk kā 75 procentu apmērā no vidējās izpeļņas par otro un trešo pārejošas darba nespējas dienu un ne mazāk kā 80 procentu apmērā - par laiku no ceturtās darba nespējas dienas, taču ne ilgāku par 14 kalendārajām dienām. Slimības naudu aprēķina par darbnespējas dienām, kurās darba ņēmējam būtu bijis jāstrādā, un izmaksā
atbilstoši noteikumiem, kādi Darba likumā paredzēti darba samaksas izmaksai.
Jānorāda, ka slimības naudas mērķis ir aizvietot darbiniekam darba samaksu laikā, kad darbinieks nepilda savus darba pienākumus pārejošas darba nespējas dēļ. Tāpēc gadījumos, kad darbiniekam iestājusies darba nespēja, darba nespējas lapa apmaksājama saskaņā ar darbiniekam noteikto darba grafiku, tas ir, paredzot to par laiku, kurā darbinieks būtu strādājis saskaņā ar viņam noteikto darba grafiku. Tas arīdzan sakrīt ar likumā „Par valsts sociālo apdrošināšanu” ietverto pamatprincipu – apdrošināt personas risku zaudēt darba ienākumus sakarā ar sociāli apdrošinātās personas slimību.
Augstākminētais saskan arī ar viedokli, kas izteikts Latvijas Republikas Augstākās tiesas tiesu prakses apkopojumā par jautājumiem par Darba likuma normu piemērošanu. Augstākās tiesas tiesu prakses apkopojumā norādīts, ka slimības nauda aizstāj darbinieka negūtos ienākumus darba nespējas gadījumā, pie tam tādas darba nespējas gadījumā, kura saskaņā ar likuma „Par maternitātes un slimības apdrošināšanu” 36.panta pirmo daļu iestājusies darba periodā (tiesu prakses apkopojuma izcēlums). Kā skaidrots tiesu prakses apkopojumā, līdz ar to darba devējam nav pienākums maksāt slimības naudu par laiku, par kuru darbiniekam darba alga nemaz nepienākas, proti, par laiku, kad darbiniekam nemaz nebūtu jāstrādā, ja viņam nebūtu
iestājusies darba nespēja. Augstākā tiesa līdzīgā situācijā izvirza apgalvojumu, ka, noskaidrojot tiesību normas jēgu no tiesību normu savstarpējā sakara viedokļa, darba devējam nav pienākuma maksāt slimības naudu par darba nespējas perioda laiku, kad darbinieks atrodas atvaļinājumā
bez darba samaksas saglabāšanas, jo darbinieks šajā laikā nekādus ienākumus nezaudē, vēlreiz akcentējot, ka slimības nauda maksājama par laiku, kad darbiniekam būtu bijis jāveic darba pienākumus.
Savukārt šajā pašā jau minētajā tiesu prakses apkopojumā attiecībā uz summēto darba laiku, kad darbiniekam nedēļu jāstrādā un nedēļa viņam ir brīva, bet darbnespējas lapa viņam ir izniegta par periodu, kad pēc grafika viņam nebija jāstrādā, norādīts, ja darbiniekam ir noteikts
summētais darba laiks un darba nespēja ir iestājusies periodā, kad viņam saskaņā ar darba grafiku ir brīva nedēļa, darba devējam pienākums ir izmaksāt slimības naudu par šo periodu saskaņā ar likuma "Par maternitātes un slimības apdrošināšanu" 36.panta prasībām, jo šis laiks ir darbinieka atpūtas laiks, nevis laiks, kad darbiniekam nemaz nebūtu jāstrādā.
