Cilvēce gadsimtiem ilgi ir meklējusi sociālā taisnīguma formulu. Šo meklējumu rezultātā ekonomiski attīstītajās Rietumu valstīs tika iedibināta sociāli orientēta tirgus ekonomika. Darba tiesības , kas patreizējā brīdī uzstājas kā šo valstu ne-atņemama tiesiskā struktūra, ir viens no galvenajiem šo valstu ekonomikas sociālās virzības regulēšanas instrumentiem.
Tirgus reformu desmitgade mūsu valsts ekonomikā noteikusi jaunā Darba likuma parādīšanos , kurš stājās spēkā no 2002.gada 1.jūnija. Likuma galvenais mērķis ir algotā darba tiesiskā regulēšana un sociālās partnerības – trīspusējo vienošanos ( valdībauzņēmējiarodbiedrības) – stiprināšana, kolektīvo līgumu stabilizēšana.
Bet likums vēl nebija stājies spēkā , kad sabiedrība jau saskārās ar tā normu praktiskā pielietojuma problēmām. Pirmām kārtām, tas attiecas uz likuma 75.panta 4.-9.daļas skaidrojumu- vidējās izpeļņas aprēķinu nenostrādātā laika un atvaļinājuma naudas samaksas noteikšanai.
Atkarībā no uzņēmuma politikas var tikt īstenotas atšķirīgas pieejas darba samaksas noteikšanai. Tomēr , pastāv vairākas Latvijas tiesību aktos noteiktās pamatnormas , kuras attiecas uz visiem uzņēmumiem .
Stājoties spēkā Darba likumam (izmaiņas 01.01.2003.), vairākas tajā iekļautās normas grāmatvežu saimē nebija viennozīmīgi izprastas. Varbūt tas bija skaidrojams ar to, ka likumu rakstīja juristi, kas balstās uz devīzi “tiesas prakse rādīs”. Proti , sarežģītās, strīdīgās vai divdomīgās situācijās lēmumu pieņem tiesa. Ar laiku tiek uzkrāta zināma pieredze, kas apkopota attiecīgajos komentāros, un no tiem arī vadās. Tomēr šāda pieeja nav pieņemama praktizējošiem grāmatvežiem, kuriem Likumā teikto jāīsteno “dabā”. Šodien grāmatvedim jāiztur nevien darba devēja “maigs” spiediens, bet viņu var sodīt gan VID, gan Statistikas pārvalde, gan Darba inspekcija. Līdz ar to parādijās skaidrojumi – kā nu kurš ieteicis Likumu saprast (gan Darba departamenta speciālisti ,gan citi konsultanti).
Citiem vārdiem sakot, darba samaksas definīcija ekonomiski saistīta ar ražojamās produkcijas (pakalpojumu) pašizmaksu: visu , kas tiek iekļauts pašizmaksā, likums atzīst par darba samaksu.
Slēdzot darba līgumu, darba devējam un darbiniekam jāvienojas par darba samaksas apmēru, kā arī par darba samaksas veidu – laika algu vai akorda algu. Minimālā darba alga nedrīkst būt mazāka par valsts noteikto minimumu. Šobrīd, saskaņā ar Darba likuma 61. pantu minimālās darba algas apmērs normālā darba laika ietvaros ir 80 latu, bet stundas tarifa likme ir 0.474 Ls dienā, 0711 Ls naktī.
Darbiniekam , kas paralēli darba līgumā noteiktajiem pienākumiem pēc darba devēja pieprasījuma papildus veic citus pienākumus, ir tiesības saņemt atbilstošu piemaksu par šo darbu (65.pants), par darbu īpašos apstākļos (66.pnats), par virsstundu darbu, darbu nedēļas izejamās dienās vai svētku dienās (67.pants). Piemaksas apmēru nosaka koplīgumā – darba devējam un darbinieku pārstāvjiem par to vienojoties, vai darba līgumā – darba devējam un darbiniekam vienojoties par to. Normatīvajos aktos nav paredzēti noteikumi vai ierobežojumi attiecībā uz piemaksas apmēru, to var noteikt pēc konkrētajiem apstākļiem, piemēram, darba intensitātes.…
