Latviešu tautas dzīvē allaž ir bijusi nozīmīga loma darbam. Edvarta Virzas poēmā „Straumēni” (1933.) ir atspoguļota dabas dzīves ritms viena gada garumā.
„Straumēnu” ļaudīm darbs ir neaizvietojama ikdienas sastāvdaļa, kas piepilda dienu no dienas un saplūst ar gadskārtu ritējumu.
Imants Ziedonis ir teicis: „Katrai tautai ir vismaz divas lielas dziesmas- viena par varoņiem, otra par mājām. Kad abas tās saplūst kopā, pasauli pārsteidz Augstādziesma. Bet varoņu dziesma mums jau ir. Tā ir dziesma par Lāčplēsi- tautas cerību varoni. „Straumēni ir ticības dziesma. Te dzied simtiem pārliecību. Debesu čurkstes, Lielupes straumes, nabagie un bagātie te savu pārliecību saved vienā svinīgā kopu ziņā.””
Visos darbos, kas tika veikti „Straumēnu” mājās, bija jūtama ģimeniskuma sajūta. Vislabāk to varēja sajust, kad tika novākti lini, jo tad pielika roku gan mazi, gan lieli, gan jauni, gan veci, gan sievas, gan vīri - pilnīgi visi Straumēnu mājas ļaudis. Linu audzēšana – sēšana, novākšana, vērpšana un aušana – saistīja kopā visus gadalaikus, veidojot noteiktu ciklu. Pavasarī tika velēti pa ziemu uzaustie audumi, kā arī sēti lini. Vasarās linu novākšanas talka saistījās ar jautrāko vasaras piedzīvojumu. Rudenī linu vilkšana ārā no mārka bija nepatīkamākais darbs, savukārt ziemā lini tika vērpti un austi audumu, stāstot stāstus un dziedot dziesmas garajos vakaros. Linu audzēšana vienoja visus mājas ļaudis, jo ikkatrs kādā noteiktā posmā ieguldīja tajā savu darbu.
Šajā referātā aprakstīts „Straumēnu” ļaužu dzīve, darbs un tradīcijas, kā tās cauri četriem gadalaikiem savijas un veido nebeidzamu apli, kur katru gadu no jauna tiek piedzīvots tas pats, kas iepriekšējā, bet tomēr ne tāds kā iepriekšējais.…