Pēdējās desmitgadēs gan Eiropā, gan visā pasaulē par ļoti intensīvu parādību kļuvusi iedzīvotāju migrācija. Migrāciju nav iespējams apskatīt kā viennozīmīgu faktoru, tam nenoliedzami, ir trūkumi, taču ir arī savas priekšrocības. Galvenās tendences migrācijā saistītas ar darbaspēka migrāciju un patvēruma meklēšanu. Turklāt, lai spētu uzturēt ekonomisko līdzsvaru, jebkurai valstij ir svarīgi nodrošināt zināmu līdzsvaru starp imigrāciju un emigrāciju. Nenoliedzami, katrai valstij šis optimālais līdzsvars var būt atšķirīgs, ko nosaka tās ekonomiskā un sociālā situācija.
Darba izklāstā uzmanība pievērsta darbaspēka migrācijai un ar to saistītajām diskusijām un problēmjautājumiem, balstoties uz Eiropas valstu pieredzi. Paplašinoties Eiropas Savienībai, tiek atvērtas robežas ne vien tūrismam, brīvai kapitāla kustībai, bet arī brīvai darbaspēka kustībai. Viens no darbaspēka migrācijas veidiem ir kvalificētā un augsti izglītotā darbaspēka aizplūšana no valstīm, ko dēvē arī par “smadzeņu aizplūšanu”. Tas, galvenokārt, saistīts ar darbaspēka izmaksām un atalgojumu. Kvalificēti darbinieki, nespēdami savā valstī saņemt adekvātu atalgojumu, dodas uz citām valstīm, kur, darot tādu pašu vai līdzīgu darbu, pastāv iespēja nopelnīt pat vairākas reizes vairāk.
Otrs virziens, kas raksturīgs darbaspēka migrācijai, ir nekvalificētā vai zemas kvalifikācijas darbaspēka migrācija. Tradicionāli attīstītajās un attīstības valstīs, cilvēki ar zemu izglītību un kvalifikāciju sastāda ievērojamāko daļu no valsts bezdarbnieku skaita. Arī iespējas nopelnīt šim iedzīvotāju slānim ir relatīvi mazākas. Tāpēc iedzīvotāji dodas uz valstīm, kur iespējams atrast nekvalificētu darbu, diemžēl, bieži vien nelegālu, un saņemt par to ievērojami lielāku atalgojumu.
Šiem procesiem ir dažāda ietekme uz valsts ekonomiku un sociālajiem procesiem. Un protams, viss atkarīgs no konkrētās valsts jau esošā statusa un ekonomiskās attīstības līmeņa, līdz ar to darbaspēka migrācijas process, lai arī tā kopējās tendences ir līdzīgas, dažādas valstis ietekmē dažādi.…
