1. Darbinieka civiltiesiskās atbildības pamats
Darba devējs un darbinieks noslēdzot darba līgumu nodibina savstarpējas darba tiesiskās attiecības. Ar darba līgumu darbinieks uzņemas veikt noteiktu darbu, pakļaujoties noteiktai darba kārtībai un darba devēja rīkojumiem. Līdz ar to, darba devējam ir pamats uzskatīt, ka noteiktais darbs tiks veikts laikā un noteiktajā kvalitātē, tiks ievēroti darba kārtības noteikumi un izpildīti viņa rīkojumi. Darba likuma” 50.pants paredz darbinieka pienākumu veikt darbu ar pienācīgu rūpību, kā arī darbinieka pienākumu rūpīgi izturēties pret darba devēja mantu. Darba likums nedod skaidrojumu „pietiekamai rūpībai”. Šajā gadījumā jāņem vērā Civillikuma normas. Ja darbinieks nebūs veicis savus pienākumus ar pietiekamu rūpību, tad viņš būs pieļāvis neuzmanību. Civillikuma 1644.pants nosaka „Kas otram nodara kaitējumu bez ļauna nolūka, ja viņš par šo kaitējumu ir vainojams, pielaiž neuzmanību”.
Darbinieka saistības izpildījuma veidu, apmēru, laiku un vietu darba līgumā nosaka darba devējs, ciktāl tas nav pretrunā ar normatīvajos aktos, darba koplīgumā vai darba kārtības noteikumos ietvertajām pavēlošajām vai aizliedzošajām normām. Darbiniekam, veicot darbu, ir pienākums rūpīgi izturēties pret darba devēja mantu.
”Darba likuma” 86.pants, ka, ja darbinieks bez attaisnojoša iemesla neveic darbu vai arī veic to nepienācīgi vai citādas prettiesiskas, vainojamas rīcības dēļ ir nodarījis zaudējumus darba devējam, darbiniekam ir pienākums atlīdzināt darba devējam radušos zaudējumus.
Darbiniekam ir jāatlīdzina darba devējam visi tie tiešie zaudējumi, ko viņš ar savu prettiesisko un vainojamo rīcību ir nodarījis darba devējam. Arī darbinieka saistības nepienācīgs izpildījums darba devējam var radīt zaudējumus un saskaņā ar 72.panta noteikumiem tie ir jāatlīdzina.
Šīs likuma normas pilnībā saskan ar Civillikuma 2185.pantu Ja darbinieks nedara uzņemto darbu, kā arī ja viņš nav diezgan rūpīgs, viņam jāatlīdzina zaudējumi, ja vien pats darba devējs ar saviem norādījumiem nav bijis vainīgs pie zaudējuma. Darba devēja atbildība par darbinieka nodarītiem zaudējumiem paredzēta Civillikuma 1639.pantā, kas uzliek darba devējam pienākumu aizkavēt tiesību aizskārumu un 1782.pantā, par darba devēja atbildību izvēloties darbiniekus.
Civillikuma 1425.pants nosaka, ka „katra saistība jāizpilda pilnā apmērā, un nevienu nevar piespiest apmierināties tikai ar kādas saistības daļas izpildījumu”. Tātad, darba devējam ir tiesības prasīt no darbinieka nostrādāt visu līgumā paredzēto laiku, vai arī veikt noteikto darba apjomu. Darbinieka saistības, kas attiecas uz viņa pienākumiem, ir noteiktas darba līgumā, bet saistības – kad un kā šie pienākumi veicami – parasti darba kārtības noteikumos. Atsevišķas saistības var tikt iekļautas arī koplīgumā. Nepienācīgs izpildījums vienmēr nāks kopsolī vai nu ar darba līguma, koplīguma, darba kārtības noteikumu vai rīkojuma kādas daļas vai atsevišķa punkta neizpildi, vai arī paviršu, nepietiekamu izpildi. Līdz ar to nepienācīgas saistību izpildes cēlonis vienmēr būs noteiktās darba kārtības vai darba līguma lielāks vai mazāks pārkāpums.
…