Ikdienas straujajā ritumā, mūžīgajos darbos, mēs nereti aizmirstam pat sevi, kur nu vēl apkārtējos. Darbi tiek saplānoti pēc svarīguma pakāpes, un galu galā, tos jau tāpat visus nepaspēt...
Un nevar jau arī nesekot līdzi tam, kas notiek ap mums. Nevar nesekot līdzi likumu izmaiņām, konkurentu aktivitātēm, tehnoloģijas attīstībai un zinātnes progresam...
Un tā vien liekas, tam , kas tobrīd mazāk svarīgs, laika pietiks vēlāk, bet arī vēlāk, kā izrādās nav... Bet reizēm tas “vēlāk”, jau varbūt ir nokavēts...
Un tā, lietas, kas šķiet, neskaram mūs, tomēr var tieši un sāpīgi kādreiz arī atsaukties, un tieši uz mums....
Tā vien šķiet, ka tas ir nieks, strādāt līdz vēlai naktij, jo nepieciešamība taču... Un, ja nepieciešams, varu pat negulēt pavisam...Tā vien šķiet, ka neatkarības un visvarības pierādījumam to smago kasti pati varu uznest pa kāpnēm... Un kurš tad neprot elektroslēdzi ieslēgt? Un galu beigās, ja visi tā dara, vai arī es nedrīkstētu atstāt savus iniciāļus uz klints?
Bet arī tas viss ir līdz laikam... Līdz laikam, kad veselības problēmas sāk rasties, līdz laikam, kad sākotnējo prieku par izrādīto iniciatīvu nomaina pieradums, un no tevis to sāk prasīt kā pašsaprotamu lietu...
Arī uz klints var zīmēt līdz laikam... kamēr iestājas sekas. Sekas, kuras liek pārvērtēt savu darbību vai bezdarbību, un galu beigās arī vērtību...
Uzņēmēji un arī paši darbinieki nereti ar zināmu ironiju raugās uz darba aizsardzību un to reglamentējošiem dokumentiem. Tam nopietna uzmanība tiek pievērsta tikai pēc seku iestāšanās, vai kontrolējošās institūcijas – “Valsts Darba Inspekcijas” ierēdņa vizītes. Tā diemžēl ir reālā situācija, kad darba devējs pie šiem jautājumiem sāk nopietni domāt tikai tad.…
