Vārds Daugava ir relatīvi jauns. To gan pazīst arī Igauņi un Lietuvieši, un pēdējos gadu desmitos vārdu Daugava literatūrā lieto arī citas tautas, bet vairākās valodās vēl saglabājušies šās upes citi nosaukumi: vācu DÜna, krievu Dbuнa, poļu Dzwina, igauņu Väinä- joki, lībiešu Vēna. Šie nosaukumi izveidojušies no senākā Daugavas vārda, kas latviešu valodā izzudis. Vārds Daugava senāk laikam bijis sugas vārds, kas attiecināts uz palos pārplūdušām upēm.
Daugava – māmuļa, Daugava – likteņupe. Kopš neatminamiem laikiem te skanējušas visdažādākās valodas – plostnieku sasaukšanās, tirgoņu lietišķās sarunas, tuvu un tālu tautu karavīru balsis. Nozīmīgo notikumu virknē, kas kopumā izšķīra Latvijas likteņus, ne viens vien norisa tieši Daugavas krastos.
Daugava – kā svarīgs satiksmes līdzeklis tā tika izmantota koku pludināšanai ar plostiem, strūgām un liellaivām – labības un dažādu mantu transportēšanai no Krievijas uz Rīgu.
Liela nozīme upes gultnes veidošanā piekrīt ledum. Ledus kārta uz Daugavas, bargās ziemās, var sasniegt nepilna metra biezumu. Pavasara atkušņa laikā ūdens stipri ceļas, straume kļūst arvien spēcīgāka. Daugavas gultnes veidošanās process nav izbeidzies arī mūsdienās. Dolamīta klints pamats veido Daugavai raksturīgās krāces.
Tā ir upe ar nevienādu dziļumu un straumi. Rīgas zemumā no Doles salas lejasgala līdz grīvai ūdens ir dziļš un rāms. Tur iespējama kuģošana – augšpus tiltiem ar maziem upes tvaikoņiem, kamēr lejpus tiltiem izbūvēta plašā Rīgas osta, kuru apmeklē lieli jūras kuģi.
Kas Latvijā nepazina Daugavas lašus un Doles nēģus? Daugava ir zivīm bagāta upe. Pirmajā vietā bija lasis, kas Daugavā varēja sasniegt ap 1½ m garumu. Sevišķi daudz lašu ir Doles salas tuvumā.…
