Dažādu personības tipu motivējošie un demotivējošie faktori

Motivācija – vajadzības, intereses, tiesības un citi uzvedību veicinošie un vadošie elementi, kas ar savu darbību raksturo arī cilvēka personību. Motīvs – darbības vadošā un veicinošā struktūra, kas, veidojot darbības priekšmetu, virza cilvēka aktivitāti. Par motīvu var būt gan materiālie priekšmeti, gan arī ideālie objekti un ļoti nenoteiktas tieksmes. No motīva ir atkarīgs arī mērķu saturs. Tieši attiecības starp mērķi un motīvu veido to, ko mēs saucam par darbības jēgu.
Motivēšana ir darbinieku stimulēšana izvēlēties kādu no rīcības alternatīvām, lai sasniegtu organizācijas un personīgos mērķus. Motivēšana sākas ar darbinieka vajadzību noteikšanu un to apmierināšanas nepieciešamību. Rodoties dažādām vajadzībām cilvēks meklē iespējas tās apmierināt (piem., turpināt darboties savā organizācijā vai meklēt darbu citur, strādāt citā organizācijā) - tā uzskata V.Praude un J.Beļčikovs.[2,282.]
Savukārt I.Forands definē motivāciju kā dinamisku procesu, kurš, izmantojot psiholoģiskās, sociālās, ekonomiskās un tiesiskās metodes un līdzekļus, sekmē indivīda un uzņēmuma izvirzīto mērķu sasniegšanu. Motivācija – tas vienmēr ir ierosmju komplekss: vajadzības, motīvi, ideāli, mērķi, vērtību orientācijas utt. Visas šīs ierosmes savstarpēji saistītas un veido sistēmu, kura tad arī nosaka viengabalainu cilvēka uzvedību, piešķir tai ievirzi un intensitāti – tā par motivāciju saka A.Vorobjovs.
Runājot par motivāciju ir jāsastopas ar jēdzieniem “motīvs” un “stimuls”. Sākotnēji tie abi šķiet līdzīgi, bet V.Praude raksta, ka jēdziens “motīvs” ir plašāks un ietilpīgāks. Motīvi aptver visu cilvēka iekšējo un ārējo vajadzību kopumu, kas pamudina strādāt. Stimuls vairāk ir attiecināms uz līdzekļiem, ar kuriem pamudināt cilvēku. …