Mīlestība- tās ir jūtas, kas atbilst tādām cilvēku kopības un tuvības attiecībām, kuras dibinātas uz viņu savstarpēju ieinteresētību un tieksmi vienam pēc otra. [3. 196.]
Mīlestība, tāpat kā dzīvības un domāšanas attīstības vēsture, nemitīgi papildinājusies ar kaut ko jaunu; saglabājot savu būtību- divu personību unikālu garīgu un miesīgu saskaņu, tā bagātinājusies ar jauniem cilvēka dvēseles stāvokļiem. [3. 196.] Mīlestība pauž savstarpēju tuvību, simpātijas un vajadzību vienam pēc otra. [1. 44.]
Jau kopš neatminamiem laikiem dzejnieki un filozofi centušies atklāt mīlestības fenomenu. Mīlestības spēja radīt cilvēka dzīvi bagātu ir spilgts pretmets ietekmei, kuru uz cilvēku atstāj naids, jo tas kā bumerangs vēršas pret subjektu. Turpretī spēja mīlēt norāda uz personas briedumu.
Darba tēmu mēs izvēlējāmies, lai izpētītu un noskaidrotu dažādu vecumposmu cilvēku jūtu izmaiņas laika gaitā un salīdzinātu dažādu vecumposmu cilvēku emocionālās atšķirības.
Tēma par mīlestību ir aktuāla un bijusi tāda kopš pastāv cilvēks. Mīlestība- tā ir nemirstoša vērtība visiem, jo katram no mums vērtību sarakstā pirmajā ailē ir rakstīts: lai mani mīl, un esmu pieņemts. Cilvēks nespēj dzīvot, ja netiek mīlēts vai viņam nav ko mīlēt. Tieši tāpēc ir jāizpēta attieksme pret tik ļoti katram nepieciešamo mīlestību.
Darba uzdevums ir parādīt atšķirības izpratnē par emocijām dažādos vecumposmos. Pamatideja balstās uz salīdzināšanu gan starp vecumposmiem, gan izpētot domāšanas atšķirības pagātnē un mūsdienās.
Teorētiskie materiāli iegūti no divām avotu grupām- literatūras un interneta.
Darba uzbūves pamatā ir trīs nodaļas:
a)vecumposmu raksturojums;
b)teorija par emocijām un mīlestību dažādu zinātnieku skatījumā;
c)praktiskā jeb pētnieciskā daļa.
Vecumposmu raksturojumu daļā īsi aprakstītas katra vecumposma īpatnības un pazīmes četru zinātnieku skatījumā. Galvenajā teorētiskajā daļā ir dots teorētiskais pamats par emocijām, to veidiem un pašu mīlestību. Praktiskajā jeb pētnieciskajā daļā ir pētījums, kas balstās uz dažādu vecumposmu cilvēku idejām un definīcijām par to, kas ir mīlestība. Darbam pievienots 5 lpp liels pielikums, kurā ievietots tests “Kāda ir tava mīlestība?”, “Ko nozīmē uzdāvināts zieds?”
E. Eriksona teorija pārstāv Ego jeb “Es” psiholoģiju. E. Eriksons par personības attīstības ietekmējošo faktoru uzskata sabiedrību. Tā pirmām kārtām ir ģimene, tomēr ne tikai arī sabiedrība plašākā nozīmē. E. Eriksons personības attīstību skaidro kā adaptāciju sociālā vidē.
E. Eriksons parāda, ka izmaiņas personībā notiek visā cilvēka dzīves laikā. Cilvēka dzīvi viņš sadala astoņās stadijās. Katrā no tām cilvēkam jāapmierina noteiktas vajadzības.
Eriksons uzskata, ka katrā stadijā divi pretēji jaunveidojumi – pozitīvais un negatīvais. Pozitīvais jaunievedums ir tas, kas sekmē turpmāko personību, negatīvais tas, kas traucē.
E. Eriksons ir iedalījis 8 attīstības stadijas.
1.stadija: Orāli sensorā 0 – 1.g.v.
“+”- pamatuzticēšanās, “ - “ - pamatneuzticēšanās
Šajā posmā izveidojās attieksme pret sevi un pasauli, kas saistīta ar uzticēšanos (gan citiem, gan ar to, ka pats esi uzticams).
Šajā dzīves posmā mazulis mīl un dzīvo caur muti – zīžot krūti tomēr uzticēšanās nenāk tikai caur muti pastāv arī citi savstarpējās uzticēšanās veidi, piemēram, kad mazuli tur rokās, silda, aijā, uzsmaida un runājas ar viņu.
Pēc barošanas ar krūti zīdainis nedrīkstētu zaudēt tuvumu ar māti. Šajās posmā mātes zaudējums var novest pie infantīvās depresijas vai vieglām, hroniskām skumjām. Sekas var saglabāties visu mūžu – parādās bailes tikt pamestam, bailes palikt tukšā, bailes tikt pamestam rosinošu stimulu badā.…
