Ievads
Ar decentralizāciju tiek saprasta varas un atbildības nodošana no augstāka pārvaldes līmeņa vai centrālās valdības uz zemāku līmeni vai uz āru. Decentralizācijas idejas ir aktuālas jau ilgi, jo procesa mērķis ir publisko pārvaldi padarīt efektīvāku. Lai veicinātu pilsonisko izglītošanos un līdzdalību, politisko līderu sagatavošanu, lai padarītu attīstību dinamiskāku un ļautu realizēties inovāciju plurālismam, lai problēma tiktu risināta tajā līmenī, kur tā rodas un amatpersonas būtu viegli aizsniedzamas, lai palielinātos personāla atbildība un motivācija un tā visa rezultātā pieaugtu publisko pakalpojumu kvalitāte, daudzu valstu publiskās pārvaldes reformas viens no balstiem ir tieši administratīvi teritoriālā reforma.
Protams, decentralizācija var radīt arī riskus, piemēram, var palielināties atšķirības un pieaugt nevienlīdzība starp teritoriālajām vienībām, var rasties un padziļināties atbildības problēmas, kā arī, pieaugot sniedzamo pakalpojumu apjomam zemākajā pārvaldes līmenī, samazināties to kvalitāte, tāpat var rasties ar efektivitātes garantēšanu un kontroli saistītas problēmas.
Centrālās un Austrumeiropas valstīs pēc demokrātisko režīmu (un dažos gadījumos arī neatkarīgu valstu) nodibināšanas aktuāls kļuva jautājums par publiskās pārvaldes reformēšanu, kas iekļāva sevī arī administratīvi teritoriālās reformas veikšanas nepieciešamību, pat kā priekšnoteikumu sabalansētai ne vien kopējās reformas, bet visas valsts attīstības nodrošināšanai.
Tā kā arī Latvijā vairāk vai mazāk veiksmīgi norit administratīvi teritoriālā reforma, būtiski ir izvērtēt citu Centrālās un Austrumeiropas valstu pieredzi, kas varētu būt noderīga Latvijā, lai process sekmētos ātrāk.
Tādēļ par darba mērķi tiek izvirzīts analizēt četru Centrālās un Austrumeiropas valstu – Igaunijas, Čehijas, Slovākijas un Ungārijas – administratīvi teritoriālo reformu norisi un salīdzināt to ar Latvijas pieredzi.
…
