Deja radusies civilizācijas pašos pirmsākumos, apvienojot dažādas kustības un žestus, kas saistīti ar darba procesu un apkārtējās pasaules ietekmi uz pašu cilvēku.
Ķermeņu kustību prieks tā laika cilvēkiem nebija svešāks par skaņu prieku - tie dejoja un dziedāja. Deju izmantoja kults un maģijas vajadzībām. Sakrālajās dejās piedalījās tikai stingri noteiktu paaudžu, kārtu vai profesiju cilvēki. Nekad nedejoja atsevišķi pāri vien, bet gan tikai rindā slēgtu dejotāju pulciņi, ko dažreiz pārtrauca kāds priekšdejotājs ar savu solo partiju. Tā deja kļuva par drāmas pirmsākumu. Pirmatnējie cilvēki ticēja, ka dejojot ir iespējams pievilkt, izpatikt, atvairīt un apburt ļaunos un labos garus. Lai rituāls būtu vēl iespaidīgāks, lietoja maskas. Šādas masku dejas dejoja pirms došanās medībās un pirms cīņām. Lai sausā laikā labvēlīgi iespaidotu dabas spēkus, dejoja īpašas ''mākoņu'' dejas utt. Arī senie latvieši pazinuši dejošanu maskās, kura saglabājās līdz pat 19. gs. beigām un 20. gs. sākumam, kad citās Eiropas zemēs šīs paražas jau sen bija zaudējušas savu pirmatnējo nozīmi. Sevišķi izplatītas bija dzīvnieku maskas. Pie mitoloģisko būtņu maskām pieskaitāmas velna un nāves, Dieva, Garās sievas un Mazā vīriņa, kā arī daudzas citas maskas. …