Dejas elementi latviešu gadskārtu ieražās

Ziemas saulgrieži

Ziemas saulgrieži ( Ziemassvētki ) bija paši nozīmīgākie svētki, kad senie zemkopji un lopkopji atzīmēja jauna saimniecības gada sākumu. Svētkus simboliski centās veicināt bluķa vakarā ( 24.decembrī ), kad mājas uz māju vēla ozola bluķi, kuru beidzot ar lielām gavilēm, lēkāšanu un dancošanu sadedzināja par zīmi, ka nu vecā gada pūliņi pabeigti un sācies jauns darba gads.
Senākās konkrētās ziņas par latviešu bluķa vakaru sniedz P.Einhorns 17.gs., raksturodams to kā nosodāmu parādību : „ Latvieši svinējuši kādus nepieklājīgus un bezkaunīgus svētkus ar ēšanu, žūpošanu, dancošanu, lēkāšanu un kliegšanu un Kristus vakaru citādi nav saukuši kā par danču vakaru. Šis pats vakars tiek arī par bluķa vakaru saukts, jo viņi tad ar lielu kliegšanu velk apkārt bluķi, kuru pēc tam sadedzina, un tā parāda savu prieku.”
Ziemas saulgriežu svētkos neatņemama tradīcija bija ķekatās iešana – pārģērbšanās jeb maskošanās. Latviešu maskas dažādos novados sauktas gan par ķekatām, kurciemiem, budēļiem un bukiem, gan arī par čigāniem un danču bērniem.
Ķekatās iešana sākās ap Mārtiņa dienu un kulmināciju sasniedza bluķa vakarā. Tērpušies dažādās dzīvnieku, priekšmetu, grotesku vai mitoloģisku tēlu maskās, ķekatnieki tēloja būtnes, kurām pēc ticējumiem piedēvēja spējas nest mājas svētību, nodrošināt lauku un lopu auglību un citus labumus zemnieka saimniecībā, darbā un sadzīvē.

…