1. Deja un tās vēsture
Cilvēks pastāv vienīgi tāpēc, ka viņam ir sirds un gara ritms, un dejošana ir it kā dzīvības dziņas apliecinājums. Dejas valoda ir senāka par cilvēcisko valodu, jo ķermeņa kustības nodeva informāciju vēl pirms vārda. Pētot primitīvo tautu dzīvi, redzama, ka deja ir bijusi pirmais izteiksmes veids un pavadījusi visus ikdienas dzīves notikumus.(3;202)
Pati deju māksla sakņojas sirmā senatnē. Visas tautas un visi laikmeti pazinuši deju, un katrā zemē tā attīstījusies īpatnēji, atkarībā no tautas rakstura, klimata, priekšstatiem un apkārtnes.(9;4922) Tāpēc dažādās zemēs daudzām tautām ir dejas, kurās attēlo darbu, prieku, medības, uzbrukumu, sēras u.c. svarīgas norises tautas dzīvē. Arī senie latvieši pazinuši dejas mākslu ne vien budēļu svētkos, bet arī kristībās, kāzās un citos godos. (9;4927) izplatītas bija rituālās dejas, kas apvienojās ar vārtīšanos rasā, lēkšanu pāri ugunskuriem noteiktos gada laikos. (18)
Deja dzimusi, lai atspoguļotu tautas raksturu, dvēseli, dzīvesveidu, mentalitāti. Nekad mēs nesajauksim dienvidnieciski temperamentīgās, ugunīgas dejas ar ziemeļnieciski cēlām, lepnām un atturīgām dejām. Katrai tautai savas visraksturīgākās dejas. Mūzikas terapijas speciāliste M. Paipare uzskata, ka deja ir mākslas veids, kur domas un jūtas ir izteiktas kustībās mūzikas pavadījumā. (5;6) Savukārt G. Malkina uzskata, ka deja – ir ķermeņa valoda, vienīgais reālais instruments ar kura palīdzību mēs varam iedarboties uz pasauli un kontaktēties ar to. Pastāv vairākas definīcijas, kas ir deja un viena no tām ir šāda. Deja - vairakkārt atkārtotas ritmiskas kustības, kas notiek dziesmas vai mūzikas pavadījumā .
Sākotnēji dejas tika veltītas dieviem. Pašas galvenās bija dejas, kas saistītas ar auglības rituāliem. Cilvēks ritmiski kustējās noteiktā kārtībā „mūzikas” pavadībā ar, saviem žestiem un kustībām izrādot prieku vai ciešanas, vēlēšanos vai bailes un daudzas citas emocijas.(2;2) „Lai tie Viņa vārdu teic ar dejām, Lai tie Viņam dzied slavu ar bungām un koklēm”. (Dāvida dz. 149,4) Šie Vecās derības psalmi rāda, ka deja kā dievlūgšanas veids bijusi pazīstama jau jūdiem. Līdzīgā kārtā senie ēģiptieši, acteki, maiji, grieķi un citas tautas ar augstu kultūru plaši izmantojušas deju svinībās un kultos. (8 – 65)
Attīstoties dažādām kultūrām un reliģijām, dejas, gara un miesas, kā arī domas un ritma vienotība zuda. Dejas iedalīja reliģiskās, galma un tautas dejās, kuras ar laiku kļuva par patstāvīgu sabiedrisku notikumu. 12. gadsimtā galmā radās pāru dejas. Ne tikai augstmaņiem patika dejas! Šajā laikā radās tautas dejas, kuras mēs zinām arī vēl šodien. (1;2)
Deja antīkajā kultūrā tika uzskatīta par skaistā un veselīgā sintēzi. Filozofs Lukiāns traktātā „Par deju” spriež par dejas nozīmi katra cilvēka dzīvē un secinājis, ka tā sekmē cilvēka prāta spējas, uzlabo veselību un sniedz emocionālo gandarījumu. Ēģiptieši tāpat kā grieķi uzskatījuši deju par ķermeņa vingrinājumu un labas audzināšanas prasību. Grieķiem deja bijusi jaunatnes audzināšanas svarīgākā daļa. Katra tauta savas kultūras pirmsākumos, atsevišķiem cilvēkiem apvienojoties sabiedrībā, priecājas dabas dejā. Tamdēļ jautrā deja uzskatāma par mākslu pamatu, tas ir kustības pamats, kamēr nopietnās dejas kustības mākslinieciskais izveidojums. (9;4922)
Mūzikas un dejas savienība kļuvusi par tik pilnīgu, ka spējusi sagādāt lielu prieku vienalga, vai cilvēks dejoj viens, pārī vai grupā. Sākotnēji pavadījums bijis plaukstu sišana noteiktā ritmā, vēlāk – mūzika.
Dejai ir ne mazums pozitīvu raksturojumu. Pirmkārt, tā palīdz gan bērniem, gan pieaugušajiem cīņā ar hipodinamiju. Otrkārt, ar dejas palīdzību cilvēki iemācās skaisti kustēties, iegūst staltu stāju un vieglu gaitu. Dejas sniedz nepieciešamo slodzi ne tikai muskuļiem un locītavām, bet arī uzlabo plaušu un sirds darbību. Dejas stiprina muguras muskuļus, vēdera presi, kā arī roku un kāju muskuļus.
Pat ja nav deju zāles un orķestra, dejot var uz jebkura līdzena laukuma – dzīvoklī, pļavā un citur. (1;3)
…
