Šaubas par pastāvošo zinātnes metožu lietderību Dekartu bija mocījušas jau sen, taču viņs atrada izeju trīs savos sapņos, ko viņš esot redzējis Ulmas tuvumā 1619. gada 10. novembrī Ulmas tuvumā. Viņš uzskatīja šos sapņus par zinātniskās metodes izejas punktu.
Pārvarējis garīgi krīzi, turpmākos gadus Dekarts gatavoja darbu, kas iznāca 1637. gadā ar virsrakstu ‘’Pārruna par Metodi’’ līdz ar pielikumu ‘’Dioptrika’’, ‘’Meteori’’, un ‘’Ģeometrija’’. Tajā bija izklāstīti, un pamatoti Dekarta filosofijas svarīgākie principi un atzinumi, bet tās bija sarakstītas ļoti piesardzīgi un neprecīzi. Darbs bija rakstīts anonīmi, taču autors kļuva zināms, un jaunajai metodei filosofijā, kā arī ar to līdzīgiem saistītiem uzskatiem radās gan piekritēji, gan ienaidnieki.
Dekarta visnozīmīgākie ieguldījumi zinātnē ir viņa filosofiskie darbi. Viņs meklēja dabaszinātņu metadoloģisko pamatu, bet, pastāvošā filosofija nevarēja veikt šo funkciju.
Dekarts izveidoja izziņas virznienu racionālismu. Racionālisms par zināšanu sākumu uzskata dažas vispārīga rakstura teorijas, kurām jābūt tik neapšaubāmām, visapverošām, skaidrām, lai no tām dedukcijas ceļā varētu droši secināt patiesības ikvienam atsevišķam gadījumam. Dekarts savas filosofijas vispārīgos principus centās pamatot ar vienīgo savā laikā attīstīto zinātnes nozaru – matemātikas un mehānikas atzinumu palīdzību. Protams centieni izskaidrot visu pasaules daudzveidību vienīgi ar ģeometrijas vai mehānikas teorēmu palīdzību varēja vienīgi novest pie vienpusīgām un vienkāršotām prāta koncepcijām, tomēr šada rīcība ļāva dot iespēju atbrīvoties no daudziem aizspriedumiem un maldiem un papildināt nabadzīgo shēmu un vērsties pie jauniem atklājumiem.
…