Blakus vizuālās mākslas darbiem, kurus var tikai skatīties un līdzpārdzīvot, ir arī tādi, kurus var arī praktiski lietot. Objekta izskata estētiskās vērtības un ērta lietojamība, kas veido vienotu, nedalāmu veselumu – viena no galvenājiem mūsdienu dizaina iezīmēm. Kvalifikācijas darba tēma „Dekoratīvas formas” tika izvēlēta ar mērķi radīt objektu, kas sevī apvienotu funkcionalitāti, dekoratīvi izteiksmīgu formu, vienkaršību, būtu praktiski pielietojams un vienlaicīgi pildītu dekoratīvu funkciju, radīt ideju dekoratīvi – funkcionāla objekta dizainu variantiem telpās bez noteiktu funkciju (t.i. objekts var būt pielietots gan bērnistaba gan jauniešu kafejnīca u.c.telpās). Kvalifikācijas darba projekta objekta kompozīcija lakoniska, līdzsvarota, speciāli ir pielietota atteikšanās no nemotivētas krāsainības, pielietots neitrālais tonis – baltais, kas izceļ materiāla dabīgo krāsu un faktūru. Objektu kā funkcionālisma stilā veidoto raksturo pilnīga attiekšanās no rotājuma, to aizstājot ar tehnoloģiskas formas un proporciju, modernu materiālu (stikls, porcelāns).
1.sistematizēt, nostiprināt un paplašināt teorētiskās zināšanas un prasmi tās pielietot praksē;
2.atklāt spējas un prasmes patstāvīgi risināt izvirzīto projektu, macību programmas priekšmetu apgūšanas laikā iegūtās iemaņas un prasmes, gatavību praktiskai profesionālajai darbībai;
3.izstrādāt dekoratīvi – funkcionāla interjera priekšmēta projektu atbilstoši videi un realizēt to materiālā pielietojot iegūtas teorētiskas un praktiskās zināšanas;
4.attīstīt elementāru stila izjūtu, improvizēšanas spēju, spēju iekšējā redzē (pirms realizēšanas) skatīt dažādus kompozīcijas variantus, rīkoties ar dažādiem materiāliem, strādāt atšķirīgās tehnikās - uztvert visraksturīgāko, īpatnējāko, būtiskāko un iztēlē tos pārveidot, un akcentēt to, lietojot stilizāciju, deformāciju utt.
5.improvizēt ar krāsām, līnijām, formām u.c. elementiem idejas realizēšanas nolūkos.
Visā cilvēces vēsturē līdz 20. gadsimta sākumam gan arhitektūrā, gan lietišķajās mākslās caur dekoratīvi rotājošu pieeju lietu apdarē cilvēki allaž tiecās tās it kā uzlabot un padarīt cēlākas, nozīmīgākas, skaistākas. Tomēr zinātnes un tehnoloģijas līdz tam nepieredzētā attīstība 19. un 20. gadsimta mijā lika pamatus fundamentālām izmaiņām visā Rietumu civilizācijas veidolā un sabiedriskajā apziņā. Eiropas attīstītāko valstu intelektuāļi ar arhitektiem, dizaineriem un māksliniekiem priekšgalā uzjundīja modernajiem laikiem atbilstošas estētikas revolūciju – dumpi pret pagājības tradīcijām. Viens no funkcionālisma stila aizsācējiem arhitekts Valters Gropiuss uzskatīja, ka funkcionāli nepamatotas celtnes formas, kā arī visāda veida izrotājumi ne vien pieblīvē arhitektūru, bet, iedarbojoties uz cilvēku, piesārņo tā psihi. Turpretī taisno un skaidro formu loģiski apkopojumi ir ne tikai praktiski un lietderīgi, bet arī mobilizē apziņu skaidrai un loģiskai domāšanai. Izcila loma funkcionālisma attīstībā bija holandiešu De Stijl mākslinieciskajai kustībai ar slaveno funkcionālistu gleznotāju Pītu Mondrianu priekšgalā un Bauhaus skolai Vācijā. Jāpiebilst, ka funkcionālisms atšķirībā no daudziem citiem stiliem sakņojās sociālisma idejās un ar tām tika pamatots gan pie kreisajiem, gan pie labējiem sociālistiem. Tas pilnībā atbilda sociāli atbrīvota un moderna cilvēka garam, kas tika jundīts arī demokrātiskajos Rietumos. Funkcionālismu raksturo pilnīga attiekšanās no rotājuma, to aizstājot ar tehnoloģiskas formas un proporciju, modernu materiālu (stikls, tērauds) skaistuma atklāsmi. Primārā bija visu formu pakārtotība lietu funkcijai un lietošanas ērtībai, kā arī ražošanas loģikai. Dekoratīvisma nolieguma loģisks rezultāts bija arī atteikšanās no nemotivētas krāsainības. Neitrālie toņi – baltais, melnais, pelēkais - vai materiālu dabīgā krāsa tapa par vienu no funkcionālisma kanoniem. Vēsturiskā funkcionālisma estētiku ļoti ietekmēja tolaik mākslā valdošā kubisma formu izteiksmes. Arī tas izskaidro divdesmito gadu arhitektūras un dizaina uzsvērto ģeometrismu.
Dizains kā sintēzes parādība
Dizains (no latīņu vārda „designāre” – iecerēt lietu) ir viena no materiālās un garīgas kultūras sintēzes sastavdaļām.Taisni tādēļ arī dizainam organiski piemīt tikko pieminētās divas dabas. Dizainu var interpretēt gan kā daudzu faktu, komponentu, nodomu, šķautņu integrāciju, gan kā savā starpā relatīvi maz saistītu elementu diferencētu parādību.
Dizaina raksturs atklājas vairākos līmeņos. Tas parādās dizaina objekta, funkcijas, mērķa, struktūras un sociālas vērtības raksturā.…
