Demokrātija

Gandrīz katrs mūsdienu politiskā procesa dalībnieks, vienalga, vai politiskajā spektrā viņš atrastos pa labi, pa reisi vai centrā, sevi sauc par demokrātu. Par demokrātiskiem dēvējušies un dēvējas daudzi 20. gadsimta politiskie režīmi – arī tādi, kas no demokrātijas bijuši ļoti tālu. Komunistiskā totalitārisma citadele PSRS sludināja, ka esot vienīgā patiesi demokrātiskā valsts pasaulē. Protams, likumus, lēmumus vai politisko rīcību nodēvējot par demokrātiskiem, tie vēl nekļūst attaisnojami un sabiedrībai pieņemami. Taču tērpties ”demokrātijas aurā”, kaut pavisam demagoģiskā, ir politiski izdevīgi un pievilcīgi, jo demokrātisms visā pasaulē iemantojis milzīgu autoritāti. Tomēr tā tas stabili ir ne vairāk kā simts gadus. Tālākā vēsturē attieksme pret demokrātisko praksi un teoriju lielākoties ir bijusi kritiska un pati demokrātija ir bijusi maz izplatīts fenomens. No Antīgās Grieķijas līdz 18. gadsimta Eiropai un Ziemeļamerikai demokrātiskā valdīšanas forma gandrīz nav pat pieminēta. Arī tagad demokrātija galvenokārt aptver tikai augsti attīstītās zemes. Vēsturiskā prakse liecina, ka demokrātija ir ļoti trausla, to ir grūti radīt un uzturēt un tas nav izdarāms jebkuros apstākļos. Bieži vien, politiskajiem spēkiem pārāk krasi polarizējoties vai pārāk sīki sadrumstalojoties, sabiedrība pati demokrātiju ziedo acumirkļa intresēm.…