Mūsdienu pasaulē nav daudz tādu valstu un politisko sistēmu, kuras apgalvotu, ka nav demokrātiskas. Apzīmējums demokrātija tiek lietots ne tikai tāpēc, lai to novērtētu morālās kategorijās. Demokrātiju mūsdienās uzskata par vislabāko, brīvam cilvēkam vispiemērotāko iekārtu. Tādēļ, ja kādu valsti vai politisko sistēmu sauc par demokrātisku, tas nozīmē, ka to raksturo visnotaļ pozitīvi. Un otrādi, ja kādu valsti vai iekārtu atzīst par nedemokrātisku, tas nozīmē, ka to morāli diskvalificē.
Gandrīz katrs mūsdienu politiskā procesa dalībnieks, vienalga, vai politiskajā spektrā viņš atrastos pa labi, pa kreisi vai centrā, sevi sauc par demokrātu. Par demokrātiskiem dēvējušies un dēvējas daudzi XX gadsimta politiskie režīmi – arī tādi, kas no demokrātijas bijuši ļoti tālu. Komunistiskā totalitārisma citadele PSRS sludināja, ka esot vienīgā patiesi demokrātiskā valsts pasaulē. Protams, likumus, lēmumus vai politisko rīcību nodēvējot par demokrātiskiem, tie vēl nekļūst attaisnojami un sabiedrībai pieņemami. Taču tērpties demokrātijas aurā, kaut pavisam demogoģiskā, ir politiski izdevīgi un pievilcīgi, jo demokrātisms visā pasaulē iemantojis milzīgu autoritāti. Tomēr tā tas stabili ir ne vairāk kā simt gadus. Tālākā vēsturē attieksme pret demokrātisko praksi un teoriju lielākoties ir bijusi kritiska un pati demokrātija ir bijusi maz izplatīts fenomens. No antīkās Grieķijas līdz XVIII gadsimta Eiropai un Ziemeļamerikai demokrātiskā valdīšanas forma gandrīz nav pieminēta. Arī tagad demokrātijas ģeogrāfija ir diezgan šaura un galvenokārt aptver tikai augsti attīstītās zemes. Vēsturiskā prakse liecina, ka demokrātija ir ļoti trausla, to ir grūti radīt un uzturēt un tas nav izdarāms jebkuros apstākļos. Bieži vien, politiskajiem spēkiem pārāk krasi polarizējoties vai pārāk sīki sadrumstalojoties, sabiedrība pati demokrātiju ziedo acumirkļa interesēm.
Tas, kas ir demokrātija savā būtībā, tiek saprasts ļoti dažādi. Jāatzīmē, ka vieni īpaši uzsver tās politiskās formas, citi – sabiedrisko vai saimniecisko saturu. …
