Referāta mērķis ir sniegt ieskatu politiskajā situācijā Latvijā laika posmā no 1928. līdz 1934. gadam un noskaidrot cik tad īsti dziļa bija demokrātijas krīze (gan sabiedrības, gan politiķu izpratnē) un vai parlamentārisms (kā valsts iekārta) nespēja to novērst un nepieļaut demokrātijas bojāeju.
Ja apskatām krīzes Latvijā (un tieši demokrātijas krīzi), tad nenoliedzami ir jārunā arī par parlamentārisma un valdību krīzēm (plašākā kontekstā). Apskatāmais laika periods aptver divu Saeimu darbību. Laika posma sākumā Latviju piemeklē neraža, kas iedragā lauksaimniecību un tiek izveidots ilgākais ministru kabinets pirmās republikas vēsturē. Tāpēc šis gads ir perioda sākumpunkts. Bez tam tas arī sakrīt ar 3. Saeimas vēlēšanu gadu, kuras ir pirmās vēlēšanas, kad bija mēģināts „atvēsināt” potenciālos tautas priekšstāvjus ar noteiktajiem ierobežojumiem- drošības naudu1. Laika posma noslēgums ir 1934. gads- valsts apvērsums un demokrātijas bojāeja.
Nodaļā par demokrātijas krīzes iedīgļiem Latvijā ir apskatīti tie faktori, kas veicināja un ietekmēja parlamentārisma kritikas pieaugumu un krīzi. Tiek apskatīta 3. un 4. Saeimas, lai parādītu politisko situāciju kas valdīja pēc katrām vēlēšanām un kādu iespaidu tas atstāja uz parlamentāro stabilitāti.
Nākamajā nodaļā līdzās tiešam demokrātijas krīzes apskatam ir arī neliels ieskats Latvijas politiskajā sistēmā (principi, kas noteica politisko spēku darbību un savstarpējās attiecības). Tiek apskatīti faktori, kas ir ietekmējuši šīs krīzes pastāvēšanu un arvien lielāku neapmierinātības pieaugumu ar parlamentāro sistēmu.
Pēdējā nodaļa ir veltīta valsts apvērsumam. Tajā tiek apskatīti politiskie objektīvie un subjektīvie faktori, kas tieši veicināja apvērsumu. Šajā nodaļā papildus uzmanība veltīta Latviešu Zemnieku savienībai (LZS), kas visu demokrātiskās Latvijas pastāvēšanas laiku bija viens no galvenajiem politiskajiem spēkiem valstī, kas realizēja pilsonisko politiku, taču beigu beigās izrādījās demokrātijai visumā bīstams elements.
Nobeigumā ir apkopojums un secinājumi par darbā apskatīto laika periodu un tajā izveidojušos politisko situāciju.
Kā visās jaunajās valstīs tā Latvijā tika radīta demokrātiska konstitūcija, kuru pati valsts nespēja „pavilkt” tās demokrātisko tradīciju trūkuma dēļ. Latvijā pretdemokrātiskā aģitācija bija sastopama jau no pirmajiem valsts pastāvēšanas gadiem (Latvju Nacionālais klubs, izveidots 1922. gadā). Šis klubs bija tā laika skaļākais antidemokrātisko ideju paudējs, taču pēc tā pastrādātās slepkavības 1925. gadā tas tika slēgts un antidemokrātiskie spēki Latvijā pieklusa līdz pat 1930-tajiem1.
Demokrātijas krīze Latvijā lielā mērā saistāma tieši ar parlamentārisma kritikas pieaugumu 1920-to gadu otrajā pusē, kas arvien uzņēma apgriezienus.…
