Vārdam „demokrātija” vai „tautvaldība” ir grieķiska izcelsme (no „demos” – tauta un „kratos” – vara). Galvenā demokrātijas iezīme un arī vērtība ir lielāka vai mazāka visu sabiedrības locekļu politiskā vienlīdzība. Praktiskajā politiskajā dzīvē demokrātija tiek saistīta ar pilsoņu iespējām kontrolēt politisko līderu uzvedību. Maldīgi ir uzskatīt tautvaldību par kaut ko vienkāršu.
Mūsdienu pasaulē nav daudz tādu valstu un politisko sistēmu, kuras apgalvotu, ka nav demokrātiskas. Apzīmējums „demokrātija” tiek lietots ne tikai tāpēc, lai to novērtētu morālās kategorijās. Demokrātiju mūsdienās uzskata par vislabāko, brīvam cilvēkam vispiemērotāko iekārtu. Tādēļ, ja kādu valsti vai politisko sistēmu sauc par „demokrātisku”, tas nozīmē, ka to raksturo visnotaļ pozitīvi. Un otrādi, ja kādu valsti vai iekārtu atzīst par „nedemokrātisku”, tas nozīmē, ka to morāli diskvalificē.
Tas, kas ir demokrātija savā būtībā, tiek saprasts ļoti dažādi. Jāatzīmē, ka vieni īpaši uzsver tās politiskās formas, citi – sabiedrisko vai saimniecisko saturu. Tātad, ko vieni gatavi atzīst par demokrātiskā ideāla būtību, citi nobīda malā un noniecina. Tas viss nenozīmē, ka nevar sniegt vispārīgu priekšstatu par demokrātisku iekārtu. Lai gan eksistē visdažādākās pieejas problēmai, mūsdienu pasaulē pastāv vienprātība tajā ziņā, kādas minimālās prasības jāizvirza valstī un sabiedrībā, ja tās vēlas tikt atzītas par demokrātiskām.
Neviena sabiedriskā un politiskā institūcija, to skaitā arī demokrātiskās institūcijas nav radušās pēkšņi. Dažkārt tās veidojušās gadsimtiem.
Demokrātija ir valdīšana no tautas, tautas vārdā un tautas labā. Viens no demokrātijas pamatprincipiem ir tas, ka publiskā vara kalpo tautai, nevis otrādi. Citiem vārdiem sakot, cilvēks ir demokrātiskas valsts pilsonis, nevis tās padotais. Ja valsts aizsargā savu pilsoņu tiesības, tad pilsoņi tai atlīdzina ar savu lojalitāti.
Tautas atbalsts valdībai, ko diezgan uzskatāmi parāda vēlēšanās nodotās balsis, ir politiskās varas stabilitātes un likumīguma kritērijs. Piekritēju atbalsts varas pārstāvjiem „balsta” visu demokrātijas ēku, kurā nevienam nav iedzimtu tiesību uz politisko varu. Tā dalāma tikai konstitucionālās vēlēšanās. Turklāt politisko līderu ievēlēšana un pārvēlēšana ir ne tikai uzticības izteikšana viņiem, bet arī politiskās vadības kopējā virziena atbalstīšana vai neatbalstīšana.
