Depresija pirmsskolas vecuma bērniem - izplatība, cēloņi, diagnostika un ārstēšana

Depresija ir kļuvusi par vienu no šī gadsimta nopietnākajām slimībām. Situācijas, kas liek justies nomāktam un izmisušam mūsdienās nav tālu jāmeklē – darbi, mācības, brīvā laika aktivitātes – tik daudz jāpaspēj, bet tik maz laika paliek tuvajiem cilvēkiem – bērniem, vecākiem, draugiem. Liekas – kas nekait bērniem – par neko nav jāuztraucas!!! Tomēr tā nav! Arī bērniem mēdz būt depresija, arī tik maziem, kas vēl pat neiet skolā, tāpēc ir svarīgi noskaidrot kā tā izpaužas, lai to varētu novērst pēc iespējas ātrāk. Izplatība. Interese par bērnības depresiju aizsākās jau 1940os gados, savienojoties psihoanalītiskajai skolai un tiem, kas uzskatīja, ka depresīvie simptomi ir daļa no normālas cilvēka attīstības (Rie, 1966, Lefkowitz & Burton, 1978). Speciālisti uzskatīja, ka bērni līdz pusaudžu vecumam ar depresīviem traucējumiem slimo ļoti reti vai neslimo nemaz, bet reakcija uz tādiem smagiem psihiskiem pārdzīvojumiem kā vecāku zaudējums, bērna ievietošana aprūpes iestādē vai jebkāda veida vardarbība izraisa adekvātas bēdu vai sēru reakcijas. Veicot pētījumu par depresijas izplatību starp „normāliem” pirmsskolas bērniem, tika aptaujāti 241 pirmsskolas bērna vecāki un tikai viens bērns (0,4%) tika raksturots kā skumjš un tika atzīmēts kā ar pašnāvnieciskām idejām (Kashani un Ray, 1983).