Izmantojot praksēs gūtās atziņas, novērojumus, izvēlējos izstrādāt kvalifikācijas darbu par tēmu – bērnu depresijas. Šī tēma mani ir ieinteresējusi ar to, ka praksēs man nācās novērot bērnus, kuri ir vientuļi, ar zemu pašapziņu, jūtas nelaimīgi, nespēj koncentreties darbam, sūdzas par nogurumu utt. Man radās vēlēšanās noskaidrot, kāds ir šo problēmu iemesls un censties palīdzēt šiem bērniem. Sīkāk iepazīstoties ar šo tēmu, es secināju, ka visu iepriekšminēto pazīmju iemesls bieži vien varētu būt depresija. Šī problēma ir aktuāla visā pasaulē. Sūdzības par sāpēm dažādās ķermeņa daļās, kā izrādās, arī bieži vien ir depresijas simptomi.
Mans mērķis ir izpētīt, cik daudziem bērniem mūsdienu situācijā piemīt depresijas simptomi. Pamatojoties uz tēmas aktualitāti, mērķis ir pamatot depresijas pētīšanas nepieciešamību Latvijā.
Depresijas tēma literatūrā ir ļoti maz aprakstīta. Pastāv pieņēmums, ka bērniem raksturīgais dzīvesprieks tos pasargā no traumējošiem, nomācošiem emocionāliem stāvokļiem. Taču realitāte pierāda, ka mūsdienās šāds pieņēmums nevar pastāvēt.
Bērnu depresiju visbiežāk izraisa zaudējuma izjūta, tas var būt gan reāls, fizisks tuva cilvēka zaudējums, gan ierasto apstākļu maiņa, kad fiziski tuvais cilvēks ir attālinājies no bērna pozitīvo emociju līmenī.
Bērnu depresijas simptomi ir atšķirīgi no pieaugušo depresijas simptomiem. Ja pieaugušo depresija raksturojas ar nespēju izjust prieku, interešu zudumu, vainas apziņu utt., tad bērniem depresijā raksturīgs zems enerģijas līmenis, skumjas, nomākts garastāvoklis un pašsajūta.
Bieži vien pieaugušie var nepamanīt bērna depresiju, jo tā var izpausties maskēta veidā. Bērnu depresiju var maskēt ar augstu enerģijas līmeni un dažreiz ar pārspīlētu optimismu vai arī ar agresiju un dusmām. Agresiju, dusmas, augstu enerģijas līmeni esmu novērojusi gandrīz katram otrajam bērnam. Tas man lika domāt, ka iespējams daudziem bērniem depresija var būt maskēta, grūti pamanāma.
Depresijas izpēti izvēlējos veikt, kādā Rīgas ģimnāzijā. Par depresijas izplatību šajā skolā sarunājos ar skolas psiholoģi Eviju Daudi. Viņa teica, ka skolā speciālusi pētījumus depresiju jomā nav veikusi, taču ir novērojusi (testi, pārrunas ar skolniekiem), ka apmēram 10% skolēniem ir depresijas pazīmes.
Izmantoju CDI metodiku “Manas domas un izjūtas pēdējo divu nedēļu laikā”. Aptaujāju 40 bērnus no divām 2. klasēm. Piedalījās 24 zēni un 16 meitenes. Pētīju jaunāko skolas vecumu - bērnus 8 gadu vecumā. Šajā vecumā bērni identificē sevi ar sava dzimuma pārstāvjiem, līdz ar to ātri apgūstot sabiedrībā atbalstītas, attiecīgam dzimumam atbilstošas uzvedības normas.
Vadošā darbība šajā vecumā ir mācības. Mācību procesā veidojas atmiņa un domāšana, tiek apgūtas zināšanas par ārējās pasaules priekšmetiem, parādībām un cilvēku attiecībām. Šī vecuma psihes jaunveidojums ir tīšas uzmanības un pašvērtējuma veidošanās.
Pašvērtējums un priekštats par cilvēku attiecībām parādās arī CDI testā, jo šeit ir ietverti jautājumi, kur parādās bērnu priekšstats par sevi, par to kādi viņam liekas apkārtējie cilvēki.
G. Olports uzsver, ka šajā vecumā sākas sevis kā racionāla atspoguļotāja apzināšanās. Ē. Ēriksons uzskata, ka šajā vecumā var izveidoties mazvērtības sajūta attiecībā pret līdzaudžiem. Arī CDI testā bija apgalvojumi par zemu pašvērtējumu, daudzi bērni bija izvēlējušies tieši šos apgalvojumus.
Pēc CDI rezultātiem konstatēju, ka daudziem bērniem raksturīgs zems pašvērtējums, negatīvs priekšstats par apkartejiem cilvekiem, kas liek domāt par depresīvām iezīmēm.…
