Emocijas (lat. motore - kustēties, virzīties) ir cilvēka attieksmes pārdzīvojums pret kādu objektu vai konkrētu notikumu [^]. Tas arī norāda, ka emocijas ietver sevī kustību – darbības jēdzienu, kas mūs mudina tā vai citādi rīkoties. Ja cilvēkam veidojas negatīvs priekšmeta vai parādības vērtējums, cilvēks pārdzīvo negatīvas emocijas, bet, ja vērtējums ir pozitīvs – pozitīvas.
Emocijas var skaidrot kā sarežģītas reakcijas, kuras izšķirošā vietā ieņem atsevišķi subjektīvu pārdzīvojumu. Pie tiem pieder [^]:
afektīvie komponenti /emocionālie/;
kognitīvie komponenti /domas, pieņēmumi, fantāzijas u.c./;
kopīgie – perceptīvie komponenti /fiziskās izmaiņas un personīga ekspresīva uzvedība/.
Uztraukums par saviem afektīvajiem komponentiem vispirms raksturojas ar to, ka samērā bieži, intensīvi parādās emocijas, vai arī tās turpinās un pastāv nozīmīgs pozitīvo emociju trūkums. Emocijas var parādīties spontāni, neadekvāti situācijai. Tas notiek īpaši negatīvu emociju gadījumā un maniakālajā eiforijā.
Traucējumi emocionālajā sfērā var rasties vairāku iemeslu dēļ. Šos iemeslus var iedalīt situācijas iemesli, kas balstīti uz personīgiem notikumiem un iekšējiem procesiem.
Ir trīs veida emociju traucējumi [^]:
1) emociju traucējumi paši par sevi /skumjas, trauksme, dusmas u.c./;
2) emociju traucējumi kā sarežģītu klīnisku sindromu komponenti /dziļas skumjas kā viens no depresijas komponentiem/;
3) emociju traucējumi, kas atkarīgi no emocionālā stāvokļa citās psihiskās sfērās /darba spēju mazināšanās vai koncentrēšanās spēju zudums dēļ bailēm no eksāmena/.
…
