Depresija

Dep­re­si­ja ir vis­bie­žāk sa­sto­pa­mā psi­his­kā sa­slim­ša­na. Ne­ska­to­ties uz to tiek pie­dā­vā­ti ļo­ti at­šķi­rī­gi skait­ļi par to, cik cil­vē­kus ko­pu­mā ir skā­ru­si šī sli­mī­ba. No vie­nas pus­es tas ir sais­tīts ar „tum­ša­jiem” skait­ļiem (dau­dzas dep­re­si­jas ne­tiek par tā­dām at­zī­tas), bet no ot­ras – ar sli­mī­bas de­fi­nē­ju­mu. To­mēr, šo­dien pub­li­cē­ja­mie da­ti lie­ci­na , ka 10% Vā­ci­jas ie­dzī­vo­tā­ju sa­vas dzī­ves lai­kā ir pie­dzī­vo­ju­ši dep­re­si­ju un grie­zu­šies pēc pa­lī­dzī­bas.
Sie­vie­tēm dep­re­si­ja vi­dē­ji tiek di­ag­nos­ti­cē­ta div­reiz bie­žāk ne­kā vī­rie­šiem. Tas va­rē­tu lie­ci­nāt par to, ka sie­vie­tēm ir past­ip­ri­nā­ta ģe­nē­tis­ka no­slie­ce uz dep­re­si­ju, kā arī sais­tī­bā ar vai­rā­kām so­ci­āla­jām lo­mām, ku­ras sie­vie­tei tiek pie­dē­vē­tas, lai gan skait­lis­ki vai­rāk no sui­cī­dās dep­re­si­jas mirst vī­rie­ši. Dep­re­si­jas iz­paus­mes vī­rie­šiem un sie­vie­tēm var at­šķir­ties, jo vi­ņi ko­pu­mā daudz re­tāk iet pie ār­sta un ma­zāk stās­ta par se­vi, līdz ar to tas bie­ži vien ne­at­klā­jas.
Pē­dē­jos ga­dos straujš dep­re­si­jas sa­slim­ša­nu pie­augums ir no­vē­rots at­tīs­tī­tās val­stīs, un jo īpa­ši in­dus­tri­āli augs­ti at­tīs­tī­tās val­stīs. Tās cē­lo­ņi gan vēl ir ne­skaid­ri, bet bie­ži vien stress sa­bied­rī­bā (pie­augot pra­sī­bām un ne­dro­šī­bai pri­vā­ta­jā un pro­fe­si­onā­la­jā sfē­rā) tiek vēr­tēts kā pa­mats tam. Tie­ši tā­pat pēkšņs dep­re­si­ju un sui­cī­du pie­augums ti­ka no­vē­rots, pie­mē­ram, pēc PSRS sa­bru­ku­ma vai­rā­kās Austrum­ei­ro­pas val­stīs. Kā nā­ko­šais skaid­ro­jums - pē­dē­jos ga­dos tiek pub­li­cēts aiz­vien vai­rāk in­for­mā­ci­jas par šo sli­mī­bu un cil­vē­ki bie­žāk mek­lē me­di­cī­nis­ku pa­lī­dzī­bu.
Dep­re­si­ja (no lat. dep­res­si­o – no­spie­došs), me­di­cī­nā vis­bie­žāk ap­zī­mē­ta kā dep­re­sī­va epi­zo­de, psi­hisks trau­cē­jums, ku­ra pa­mat­a sim­pto­mi ir no­spie­došs ga­ra­stā­vok­lis, ne­dro­ši sti­mu­li, in­te­re­ses trū­kums un drū­mums, trau­cē­ta paš­cie­ņa un at­slā­bi­nā­ta vēr­tī­ba pret sa­jū­tām, kas ag­rāk bi­ja sva­rī­gas un ik­die­niš­ķas (in­ter­ešu/sim­pā­ti­ju zu­dums, at­tiek­smes mai­ņa pret tu­viem cil­vē­kiem, emo­ci­onā­lās re­zo­nan­ses zu­dums, pie ­tam pa­cients to sā­pī­gi ap­zi­nās, jo no ap­kār­tē­jo pus­es tas tiek de­fi­nēts kā bez­jū­tī­ba)…