Latvijas teritorijas ģeoloģiskās uzbūves un attīstības īpatnības nosaka tās atrašanās Austrumeiropas platformas ziemeļrietumu daļā.
Kristāliskais pamatklintājs ieguļ 400-1800 m dziļumā. To veido galvenokārt arhaja un proterozoja kristāliskie slānekļi, gneisi, granīti un anortozīti. Nogulumiežu sega ir veidojusies paleozojā, dažviet sastopami arī mezozoja nogulumi. Kvartāra nogulumu sega, ko veido galvenokārt glacigēnie (morēnas) un ledāja kušanas ūdeņu nogulumi, ir līdz 302 m bieza. Kvartāra perioda pēcleduslaikmetā ir norisinājusies diezgan intensīva kūdras, saldūdens kaļķiežu, sapropeļa un dažu citu nogulumu, kā arī augsnes segas veidošanās.
Dienvidvidzemē ir Augšdēvons, Farānas sastāvs (periods).
Ap Ogri atrodami – osi, savukārt virzoties uz Aizkraukles pusi – krumlini. Madonas pusē raksturīgs platopauguri, arī pirmmasīvi. Madona atrodas paugurotais reljefs – augstiene. No Ogres virzoties uz Mālpili novērojams – rievotās morēnas, kā arī fluvioglaceālie un limnglaceālie smilšainie līdzenumi. No Aizkraukles uz Pļaviņām, gar pašu Daugavas lokojumu – atrodamas karstas un sufozijas piltuves un kritenes. Ir nedaudz izteikti morēnas paugurgrēdas un vaļņi. Pati Daugava ir ledāja kušanas ūdeņu noteces ieleja, kā arī tajā ietilpst - Ogres upīte. Viduslatvijas nolaidenuma vidusdaļā plešas viļņota morēnu līdzenuma josla. Tā sākas nolaidenuma ziemeļu galā un stiepjas pāri nolaidenuma vidienei līdz Daugavai, kur piekļaujas tai posmā starp Koknesi un Jumpravu.…
