Dieva izpratnes meklējumi agrajā kristietībā

Cilvēks kā sabiedriska būtne jau no dabas ir nolemts atrasties savu līdzcilvēku vidē, bet šī vide neizbēgami liek pieņemt savus spēles noteikumus, kas reducēti uz sabiedrības vēlmi pašsakārtoties. Kāds no universitātes mācībspēkiem, oponējot uz šo domu, izteicās, ka tas gan esot tikai stereotips. Lai nu kā, bet, manuprāt, sabiedrība vienmēr vairāk vai mazāk ir bijusi sakārtota sistēma, un viens no tās galvenajiem pamatelementiem ir bijusi reliģija.
Savā attīstības procesā cilvēces reliģiskā doma tikai kādus trīs tūkstošus gadus atpakaļ nonāca pie monoteiskas ticības koncepcijas, taču priekšstats par vienīgo Dievu izrādījās tik daudzšķautņains, ka tā izpratnei gadsimtu gaitā savas dzīves veltījuši simtiem cilvēces gaišāko prātu, tā arī nespēdami atrast pārliecinošus argumentus, kas pierādītu vai noliegtu, vai vismaz spētu viennozīmīgi aprakstīt šo fenomenu. Sevišķi aktīvi Dieva izpratnes meklējumos iesaistījās agrīno kristiešu domātāji, kurus daudz un dažādu gan subjektīvu, gan objektīvu apstākļu iespaidā urdīja vēlme sakārtot savu īpatnējo mesiānisko ticības mācību vienotā sistēmā, tai pašā laikā apkarojot un iznīdējot daudzveidīgos Dieva un Kristus savstarpējās saistības traktējumus. Būtībā kristietība varbūt tieši ar saviem nebeidzamajiem, brīžiem pilnīgi absurdajiem teoloģiskajiem strīdiem un to izraisītajām mazāk vai vairāk asiņainajām sekām ieņēma un turpina ieņemt īpašu vietu cilvēces daudzveidīgo ticības mācību vidū.…