Itālijas parlamentārā sistēma bija nestabila jau kopš valsts izveides 1870.g. bija vārga ekonomika, liels valsts parāds un neattīstīta rūpniecība. Tauta bija cietusi lielus zaudējumus karā, kurš bija nepopulārs kā sociālistu, tā proaustriski noskaņoto katoļu vidū, un nacionālisti bija neapmierināti ar to, kā Versaļas līgumā bija noteikta It. robeža. 1991.g. itāliešu dzejnieks D’ Annuncio izveidoja Fjumē miniatūru fašistisku valstiņu, iekarodams šo pilsētu ar bijušo karavīru palīdzību. Pēc kāda laika Itālijas armija viņu padzina. Turklāt vēl notika streiki, masveida atlaišana no darba un ielu kaujas; valdība pacieta šīs nelikumības, cerībā, ka vardarbība norimsies. Lūk, tādos apstākļos izauga fašisms.
Musoslīni, būdams veikls un ietekmīgs runātājs, sāka atbalstīt vardarbības lietošanu, sarāva sakarus ar sociālistiem, kad tie bija pret Itālijas iestāšanos Pirmajā pasaules karā. pēc kara viņš neatlaidīgi uzstājās par diktatūras ieviešanu.
1919.g. izveidojās fašistu partija, kurā iestājās M.. Sākumā partiju atbalstīja tikai bijušie karavīri un konservatori. Tās politika bija neskaidra. Tā aizstāvēja varu, spēku u disciplīnu, bet neviens nezināja, kas ir fašisms, izņemot nežēlību pret kreisajiem spēkiem.
1920.g. beigās fašistu spēki bija auguši. Viņus atbalstīja rūpnieki un zemes īpašnieki, nacionālisti un bijušie karavīri, vidusšķiras un neapmierinātā jaunatne. fašisti plaši izmantoja terorismu un uzbruka saviem pretiniekiem.
1921.g. vēlēšanās viņi ieguva 35 vietas, un strauji pieauga šīs partijas biedru skaits. Citas partijas bija pārāk sašķeltas, lai tai pretotos. 1922.g. iestājās valdības krīze. 1922.g. Musolīnī sarīkoja fašistu gājienu uz Romu.
…
