Līdz ar neatkarības atgūšanu arī mūsu valstī palielinās diplomātisko pārstāvniecību skaits, tomēr tas ir daudz reižu mazāks, kā lielvalstīs. Tomēr, neatkarīgi no diplomātiskā korpusa lieluma, mums ir jāregulē ar to saistītās attiecības, balstoties, gan uz starptautiskām tiesību normām, gan uz savām tiesību normām. Ir jārūpējas par šo attiecību normālu funkcionēšanu, jo diplomātija ir pamatu pamats valstu savstarpējās attiecībās.
Varbūt, ne gluži ikdienā, bet ir nācies dzirdēt televīzijas pārraidēs un lasīt laikrakstos par diplomātisko pārstāvju veiktajiem pārkāpumiem, kā arī lielas sabiedrības daļas viedokli par tiem. Skaidrs ir tas, ka ņemot vērā mūsu valstī notikušos un presē skaļi apspriestos gadījumus, cilvēki ir sašutuši un neizpratnē par to, kā tas ir iespējams, ka diplomāts var darīt jebko un viņam par to nekas nedraud. Nav saprotams šo personu īpašais status un priviliģētība attiecībā pret pārējiem. Jāsaka gan, ka par diplomātu pārkāpumiem nav pieņemts ne skaļi runāt ne rakstīt, nedz arī izplatīt informāciju, tāpēc vienīgā iespēja iegūt informāciju ir no "profesionālu" žurnālistu rakstiem un citām publikācijām.
Protams, šīm personām, ko sargā diplomātiskā imunitāte –izņēmums attiecībās ar rezidences valsts jurisdikciju, ir uzticētas svarīgas funkcijas, viņas ir savas valsts pārstāvji, nes milzīgu atbildību savas valsts priekšā, bet vai tas nozīmē, ka viņiem ir visatļautība attiecībā pret visu? Vai varbūt tomēr pastāv kaut kādas robežas, kuras pārkāpjot šīs personas arī nes atbildību pilnā apjomā? Nav skaidrības arī par to, ko darīt tādām personām, kas gadās ceļā šiem diplomātiskajiem pārstāvjiem?
Nevar apšaubīt statusa iegūšanas kārtību un tamlīdzīgas lietas, bet jautājums ir tāds, vai šīs personas neizmanto savu priviliģēto stāvokli – imunitāti, ļaunā nolūkā un bieži vien arī savās privātajās interesēs. Neapšaubāmi, šādu ļaunu nolūku konstatēt un pierādīt ir ļoti grūti, bet tas šādos gadījumos ir gandrīz vienīgais risinājums.…
