Diskriminācija ir tiesību atņemšana vai ierobežošana noteiktām iedzīvotāju grupām atkarībā no viņu rases, tautības, kārtas, dzimuma. Tā izpaužas daudzās dzīves jomās un arī tiesību nozarēs, bet ļoti izplatīta ir tieši darba tiesībās.
Diskriminācija kā viena no cilvēka pamattiesības ierobežojošajām izpausmēm darba attiecībās nav pieļaujama. Šobrīd to nodrošina gan Latvijas Republikas Satversme, gan arī Darba likums. Par nozīmīgu jāuzskata arī vienlīdzīgu tiesību princips, proti, visām personām ir vienlīdzīgas tiesības uz darbu, taisnīgiem, drošiem un veselībai nekaitīgiem darba apstākļiem, kā arī uz taisnīgu darba samaksu, neatkarīgi no to rases, ādas krāsas, dzimuma, vecuma, invaliditātes, reliģiskās, politiskās vai citas pārliecības, nacionālās vai sociālās izcelsmes, mantiskā vai ģimenes stāvokļa vai citiem apstākļiem.
Darba likuma 29.pants nosaka, ka dibinot darba tiesiskās attiecības, kā arī darba tiesisko attiecību pastāvēšanas laikā, it īpaši paaugstinot darbinieku amatā, nosakot darba apstākļus, darba samaksu vai profesionālo apmācību, kā arī uzteicot darba līgumu, aizliegta atšķirīga attieksme atkarībā no darbinieka dzimuma.1 …