Mūsdienās jebkuras valsts ekonomiskā attīstība nav iedomājama bez aktīvas dalības vispasaules saimnieciskajās attiecībās. Līdzās ar starptautisko tirdzniecību aizvien lielāku lomu ieņem starptautiskās investīciju plūsmas, kas iespējamas tikai pamatojoties uz efektīgu sadarbību starp valstīm. Par ārvalstu investīcijām var runāt tajos gadījumos, kad ārvalstu kapitāls tiek ieguldīts nacionālo kompāniju vai valstu aktīvos.
Ārvalstu investīcijas ir viens no svarīgākajiem nosacījumiem valsts ekonomikas izaugsmei un stabilizācijai.
Tā piemēram, „pēdējos gados nacionālo uzkrājumu līmenis Latvijā sastādīja vidēji 18 – 20 % no Iekšzemes kopprodukta (IKP) jeb 65 – 70 % no investīcijām pamatlīdzekļos. Tātad saskaņā ar uzkrājumu – investīciju bilanci finansējumu investīcijām pamatlīdzekļos vidēji par 30% nodrošināja piesaistītais ārvalstu kapitāls, galvenokārt tiešo ārvalstu investīciju veidā”.1
„Līdz 2004.gada beigām ārvalstu uzņēmēji tiešo investīciju veidā Latvijā bija ieguldījuši Ls 1002 uz vienu iedzīvotāju, jeb 1948 ASV dolārus.”2
Ārvalstu investīciju piesaiste valstī dod virkni priekšrocību valsts ekonomikai, un proti:
valsts iegūst iespēju papildus finansēt lielus investīciju projektus,
ārvalstu investīcijas dod jaunu stimulu iekšējo investīciju izaugsmei un attīstībai,
ārvalstu investīciju pieaugums veicina valsts integrāciju pasaules tautsaimniecībā , kas savukārt garantē tai noturīgu ekonomisko izaugsmi.
„Ārvalstu investors – tā ir ārvalstu juridiskā persona, ārvalstu organizācija, kas nav juridiska persona, ārvalstu pilsonis un persona bez pilsonības, kas pastāvīgi dzīvo ārvalstī, kā arī starptautiskas organizācijas un valstis”.3
Tādu definīciju jēdzienam „investors” sniegušas divas Krievijas autores. Savukārt, lai runātu par investīcijām juridiskā izpratnē, un vēl jo vairāk, lai apskatītu to nodrošināšanas un aizsardzības jautājumus starptautiskā izpratnē un nacionālajā nozīmē, jāizprot paša jēdziena „investīcijas” būtība.…
