Divupes senākās civilizācijas centrs bija tās dienvidu daļa. Vēl 4.gt.p.m.ē. tur bija daudz purvu un niedru, paaugstinātās vietās bija retas apmetnes. Bija auglīga upju sanešu augsne un zemkopība bija iespējama, veicot smagus zemes ierīcības un irigācijas darbus.
Ziemeļos un austrumos ieleja pārgāja Armēnijas un Irānas kalnzemēs, kur dzīvoja kareivīgas kalniešu ciltis, bet rietumos un dienvidrietumos pletās Sīrijas sausā stepe un Arābijas tuksnesis, kur klejoja semītu lopkopju ciltis. Divupes auglīgā un dabisku šķēršļu neaizsargātā ieleja vienmēr bija pakļauta kalniešu un stepju un tuksnešu klejotāju sirojumiem un migrācijai. Iebrucēji bieži pārņēma varu, kā rezultātā radās jaunas valstis.
Divupes kultūrā bija jūtama daudzu svešu kultūru ietekme, jaunie varas pārstāvju daudzējādā ziņā pielāgojās augstākās vietējās kultūras tradīcijām.
Divupes izdevīgais ģeogrāfiskais stāvoklis veicināja tirdzniecību, tā sniedzās līdz pat Indai, Bahreinai, Afganistānai, arī Sīrijai, Feniķijai, Mazāzijai un Armēnijas kalnzemei.
Tigrā un Eifratā nebija iespējams plūdus paredzēt – ja kalnos sasniga daudz sniega vai plūdu laikā vējš no Persijas līča dzina ūdeni atpakaļ.
Šumeru pilsētvalsts
Pirmā Divupes civilizācija izveidojās dienvidu daļā un to radīja šumeri 4.-3.gt. mijā p.m.ē. viņi nepazina lielas valsts organizāciju. Tie radīja pilsētu civilizāciju. 4.-3.gt. mijā p.m.ē. risinājās ciemu saplūšana paaugstinātās plūdu neskartās vietās. Pilsētas apņēma mūris, to centrā atradās pilsētas galvenā dieva – aizgādņa templis. Katra pilsēta ar lauku novadu un lokālu irigācijas sistēmu veidoja patstāvīgu noslēgtu politiskas organizācijas vienību – pilsētvalsti. Katrai pilsētvalstij bija savs valdnieks, sākotnēji tas bija tempļa virspriesteris, vēlāk galvenais priesteris un valdnieks dalīja varu. …
