Definīcijas par to, kas ir tiesību avots, ir ļoti daudz. Var ņemt jebkuru, papildināt un uzlabot to.
Tiesību avots ir forma, kādās atklājas objektīvās tiesības, un tādējādi tiesību piemērotājs var tās izzināt.
Termins “tiesību avoti“ plašu izplatību guva XIX gadsimtā. Tā izcelsme gan tiek saistīta ar daudz senākiem laikiem. Pirmo reizi šo terminu esot lietojis romiešu vēsturnieks Tits Līvijs, nosaucot XII tabulu likumu par fons omnis publici et privatique iuris (avotu visām publiskajam un privātām tiesībām).
Nereti tiek atzīmēts, ka termins “tiesību avots” nav īpaši sekmīgs un tā vietā tiesību teorētiķi piedāvā lietot terminu – “tiesību forma”. Tomēr es uzskatu, ka termins “tiesību avoti” ir saprotamāks un ir “dziļāk iegājies”. Tāpēc arī turpmāk es izmantošu tieši šo terminu.
Vispārpieņemtas tiesību avota izpratnes nepastāv. I.Krastiņš savā skaidrojošajā vārdnīcā “Tiesību teorijas pamatjēdzieni” tiesību avotu skaidro kā “specifisku valstiskās gribas izpausmes veidu, ar kura palīdzību griba kļūst par tiesībām”.
Juristi ar tiesību avotu, galvenokārt, saprot tiesību formu no kuras tiek iegūta informācija par uzvedības noteikumiem. Par tiesību avotu tiek uzskatītas tās formas, kuras kalpo par tiesību normas nostiprināšanas un izpausmes veidu. Tā ir forma kurā izteikts priekšraksts jeb uzvedības noteikums iegūst tiesību normas nozīmi. Tā ir forma, kura sociālo normu apvelta ar juridisko spēku. Tēlainu izsakoties, tiesību avots ir trauks no kura tiek smeltas tiesību normas.
Tiesību avoti pilda ļoti svarīgu funkciju – kalpot par pamatu juridisku lietu izlemšanai, lai panāktu taisnīgu lēmumu pieņemšanu. Ne velti XIX gadsimtā sākumā kāds vācu jurists, uzsverot tiesību avotu nozīmību, secināja, ka: “Tiesību čaumala ir jurisprudences kodols”.
Tiesību avotu izpratni ietekmē sabiedrība valdošie filozofiskie, ētiskie, politiskie uzskati.
Līdz inkorporācijai PSRS sastāvā Latvijā tiesību avotu teorija attīstījās paralēli ar citu Eiropas valstu tiesību doktrīnām. Bet 1940.gadā Latvijā par oficiālu tika noteikts tiesību jēdziens, kuru 1938.gadā Vissavienības juristu apspriedē definēja A.Višinskis.
Padomju tiesību izpratnes raksturīgāka pazīme bija nevis “normatīvisms”, bet gan valsts kā tiesību radītājas lomas hipertrofija. Valsts faktiski tika uzskatīta par vienīgo tiesību radītāju. Saskaņā ar šo koncepciju par vienīgajiem tiesību avotiem tiek uzskatīti valsts institūciju tiesību akti, kurus sankcionējusi valsts. Tiesību izpratnei izriet divas izdotie normatīvie tiesību akti un sabiedrisko organizāciju normatīvie
koncepcijas. Pēc pirmās koncepcijas – tiesību avoti ir formas, ar kuru palīdzību valsts vara kļūst par tiesību normām. Pēc otrās koncepcijas – valsts tikai piedalās tiesību īstenošanā.
Arī Latvijā nesenas pagātnes ietekmē vēl joprojām samērā izplatīts ir viedoklis, ka no visiem zināmajiem tiesību avotiem ir atzīstami tikai normatīvie tiesību akti.
…
