Domāšanas būtība un tās loma izziņā.
Vārds „loģika” veidots no sengrieķu vārda logos (vārds, jēdziens) un ir daudznozīmīgs. Taču tas skaidrojams vismaz trīs pamatvariantos, no kā arī izriet vairākas šī vārda nozīmes.
Pirmā nozīmē vārds „logoss” skaidrojams kā esamības likums. Sengrieķu filozofa Heraklīta (ap 544 – ap 483 p.m.ē.) izpratnē „logoss”ir likumsakarība, kas virza pasaules procesa gaitu. Vēlāk šī nozīme Jaunajā Derībā tika skaidrota kā esamības garīgais likums („Vārds”); „Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs” (Jāņa evanģ. 1:1).
Būtībā šajā skaidrojumā ar vārdu „loģika” tiek apzīmēta objektīva īstenības parādību likumsakarība. Šajā izpratnē mēs runājam par „lietu loģiku” vai ”faktu loģiku”, kā arī par „sabiedrības attīstības loģiku” vai „personības degradācijas loģiku”.
Otrā nozīme vārds „logoss” skaidrojams kā „doma”, ar vārdu „loģika” apzīmējot domāšanas konsekvenci. Šādā izpratnē mēs runājam, piemēram, par Šerloka Holmsa „dzelžaino loģiku”.
Trešā nozīmē vārds „logoss”, skaidrojot to kā „mācību”, tiek lietots vairāku zinātņu nosaukumos (arheoloģija, bioloģija, kriminoloģija). Šādā skaidrojumā ar vārdu „loģika” tiek apzīmēta zinātne par domāšanu.
Ar to apzīmē gan zinātni par domāšanu, gan noteiktu domāšanas īpašību, gan arī īstenības parādību likumsakarību.
Cilvēka izziņa ir aktīvs un mērķtiecīgs īstenības izpratnes process. Šis process pamatojas uz informāciju, kas iegūta ar maņu orgānu palīdzību Uztvertās informācijas tālāko analīzi nodrošina domāšanas process.
Domāšana ir īstenības atspoguļošanas cilvēka smadzenēs augstākā forma. Domāšana vēsturiski izcēlusies sabiedrības veidošanās gaitā darba procesā. Bioloģiski attīstās un tiek mantoti domāšanas spējas nepieciešamie priekšnosacījumi, kuri eksistē ļoti sarežģītajā cilvēka smadzeņu fizioloģiskajā struktūrā, taču šie priekšnosacījumi rada iespējamību veidoties un attīstīties domāšanai tikai sabiedrībā – audzināšanas un apmācības procesā.
Izmantojot domāšanu, tiek realizēta īstenības apzināšanās un izziņa. Izziņa ir parādību izprašanas aktīvs mērķtiecīgs process, t.i., parādību būtības, īpašību, likumu atspoguļošana. Izziņa sākas ar sajūtām un uztvērumiem, kas rodas apkārtējai pasaulei iedarbojoties uz cilvēka sajūtu orgāniem viņa praktiskās darbības procesā. Sajūtās un uztvērumos tiek sniegts lietu un parādību, to īpašību, sakarību, attiecību jutekliski tēlains atspoguļojums. Izziņa sākas ar sajūtās un uztvērumos ietvertās informācijas par apkārtējo pasauli apstrādi, ko veic domāšana.
Domāšana arī ir īstenības vispārināts atveidojums. Atšķirībā no sajūtām, domai nepiemīt jutekliska tēlainība. Atspoguļojums domās atšķiras no jutekliskā atspoguļojuma. Piemēram koka jēdziens nav idents nedz tā uzskatāmam priekšstatam, nedz arī noteikta atsevišķa koka uztvērumam. Šādus jēdzienus sauc par uzskatāmiem tikai tajā nozīmē, ka to saturs pieļauj attiecīgās lietas, parādības, to domāto īpašību uzskatāmu priekšstatu radīšanu.. Bet daudzi zinātnes jēdzieni nepieļauj to atspoguļotās parādības uzskatāmu priekšstatu radīšanu ( piemēram, vērtības un virsvērtības jēdziens ekonomijā, elektrona jēdziens fizikā u.c.)
Svarīga domāšanas īpatnība ir arī tas, ka tā ir īstenības netiešs atveidojums. Pretējā gadījumā pierādīt noziedznieka vainu varētu, tikai pieķerot viņu nozieguma vietā. Izdibināt patiesību iespējams, ne tika apskatot sekojot cilvēka rīcībai, bet arī citā veidā, un proti, pēc nodarījuma pēdām atveidot nozieguma ainu vai citādi analizējot cēloņsakarības starp noteiktiem faktiem.
Domāšana ir cieši saistīta ar iztēli – ar procesu, kurā veidojas un funkcionē uzskatāmie priekšstati. Iztēle rada pamatu domāšanai, tai realizējot sarežģītus domāšanas priekšstatu izveides un attīstīšanas gaitā, kad domāšana rada daudzveidīgas jēdzienu sistēmas, kas veido īstenības aprakstu domās. Izmatojot prakses gaitā iegūtu arvien bagātīgāku un pilnīgāku informāciju par īstenību, pārkārtojot un pilnveidojot jēdzienu sistēmas, pārbaudot to atbilstību īstenībai, lietojot tās praktiskajā darbībā, cilvēki paplašina un padziļina apkārtējās pasaules un sevis izpratni.
Tātad izziņas procesa galvenās pakāpes ir jutekliskā izziņa (dzīvais vērojums) un domāšana jeb loģiskā izziņa.
Vispārināšu domāšanas galvenās īpatnības :
1) Domāšana atspoguļo īstenību vispārinātos tēlos.
Atšķirībā no jutekliskās izziņas domāšana atraujas, abstrahējas no visa nebūtiskā, maznozīmīgā, izceļ un vispārina priekšmetos un parādībās vissvarīgāko, visbūtiskāko. Mēs, piemēram, ik dienas redzam daudz dažāda vecuma un dzimuma, dažādu profesiju un tautību cilvēkus. Daži ir gara, daži vidēja auguma, vieni runā skaļi, citi – klusu. Izdalot vissvarīgākās, visiem cilvēkiem kopējās īpašības – spēju strādāt, domāt, apmainīties domām ar valodas palīdzību, mēs vispārinām šīs īpašības un izveidojam vispārinātu cilvēka tēlu. Līdz ar to mēs pārejam no atsevišķu cilvēku izziņas uz vispārēju jēdzienu par cilvēku. Līdzīgā veidā tiek radīti dažādi zinātniski jēdzieni. Ar vispārinājuma palīdzību domāšana iedziļinās īstenībā, atklāj tās likumsakarības.
2)Domāšanas īpatnība ir tā, ka īstenība tiek atspoguļota netieši.
Ar dzīvā vērojuma palīdzību mēs izzinām tikai to, kas tieši iedarbojas uz mūsu maņu orgāniem. Mēs redzam bērzu birzi, dzirdam putnu dziedāšanu, ieelpojam puķu aromātu.
Ar domāšanas palīdzību mēs iegūstam jaunas zināšanas, nonākam pie secinājuma par kādu faktu ar prātojuma palīdzību. Tādas zināšanas mēs iegūstam nevis tieši, bet ar citu zināšanu starpniecību, t.i. netieši. Tā, piemēram, pēc temperatūras, ko nolasām termometra iedaļās, mēs varam spriest par laika apstākļiem, neizejot uz ielas. Nenovērojot pašu nozieguma faktu, varam pēc tā pēdām atjaunot savā domāšanā nozieguma ainu.
3)Domāšanas īpatnība ir tās nesaraujamais sakars ar valodu.
Lai arī kāda doma rastos cilvēka smadzenēs, tā var rasties un pastāvēt tikai uz valodas materiāla bāzes. Vai mēs domu izsakām mutvārdos vai rakstveidā, vai domājam klusībā, neizsakot vārdus balsī, doma vienmēr izpaužas ar valodas palīdzību. Valoda ir tieša domas īstenība. Ar valodas palīdzību cilvēks izsaka un nostiprina domāšanas darba rezultātus, ar valodas palīdzību cilvēki apmainās domām, var saprasties.
…
