Cilvēkam ir divlīmeņu pasaules atspoguļošanas sistēma – jutekliskā un netiešā jeb pastarpinātā. Jutekliskā atspoguļošana ļauj izzināt tos priekšmetus un parādības, kuri katrā konkrētajā momentā iedarbojas uz mūsu maņu orgāniem. Domāšana ir psihisks izziņas process, kurā ar runas palīdzību notiek vispārināta un netieša atspoguļošana. [7, 96-97]
Bērna izziņas darbības pilnveidošanā liela nozīme ir viņa domāšanas attīstībai. Savās ikdienas gaitās bērns aizvien vairāk iedziļinās lietu un parādību detaļās, mācās atšķirt būtiskās pazīmes no nebūtiskajām un lietišķos sakarus jeb likumsakarības no gadījuma sakariem. Te visur darbojas viņa domāšana. Domāšanas ceļā tiek iegūtas arī zināšanas par lietām un parādībām, ko cilvēks nav uztvēris tieši, bet par kurām izdarījis secinājumus pēc tām pazīmēm, kas viņam bijušas pieejamas. [6]
Domāšanas īpatnības kļūst skaidri redzamas, ja salīdzina to ar uztveri.
Uztvere atspoguļo atsevišķa priekšmeta ārējās, jutekliski uztveramās iezīmes, turpretim domāšana atspoguļo kopīgo atsevišķajā, būtisko nejaušajā. [3, 183]
Domāšanas procesā noris īstenības priekšmetu un parādību atspoguļošana to būtiskajās pazīmēs, sakarībās un attiecībās.
Domāšanas procesā izdalot galveno, būtisko parādībās, cilvēks iepazīst daudzveidību starp parādībām un to likumsakarības.
Domāšanas un runas process veido sarežģītu vienību. Vigotskis Ļ. apgalvo, ka domāšana nav saistīta ar valodu, bet tiek izteikta valodā. Domāšana ir katra cilvēka intelektuālās darbības mugurkauls. Domājošs cilvēks saprot, ko viņš nezina un ko vēlas uzzināt.
…
