Donatello māksla

15.gs pirmajos gadu desmitos Itālijas mākslā notika izšķirošs lūzums. Florencē radās spēcīgs renesanses centrs, kas aizrāva sev līdzi visu Itālijas mākslas kultūru un darīja galu gotikas kundzībai. Donatello un Mazačo, un viņu līdzgaitnieku daiļrade vainago renesanses reālisma uzvaru. Donatello un Mazačo mākslai strāvo cauri humānisma ideāli. Tie paceļ cilvēku pāri ikdienišķībai. Tagad mākslinieku uzmanības centrā ir spilgti individuāli raksturi, dziļas un spēcīgas cilvēciskas jūtas. Rūpīgu detalizāciju nomaina vispārinājums un monumentalitāte. Tomēr pēc 15. gs sākumā notikušās mākslas reformas atgriešanās pie vecajām formām, tāpat arī pie viduslaiku spirituālisma vairs nebija iespējama. Kopš tā laika Itālijas māksla ieguva to reālistisko ievirzi un to dzīves apliecinošo, laicīgo raksturu, kas veido renesanses svarīgo iezīmi1.
Savā cīņā pret gotisko reakciju agrīnās renesanses mākslinieki meklēja atbalstu antīkajās un protorenesanses tradīcijās. Tagad antīko mantojumu izmantoja krietni plašāk un radošāk. Plaši izmantoja arī protorenesanses māksliniecisko mantojumu, kura galvenās tendences bija radniecīgas ar 15. gs mākslu. Taču tas, ko protorenesanses meistari meklēja intuitīvi, taustīdamies, tagad pamatojās uz precīzām zināšanām. 15.gs māksla tuvināja zinātnei. Tieksme izzināt pasauli mudināja māksliniekus pētīt. Tas veicināja viņu redzesloka paplašināšanos un mākslas atbrīvošanos no cunfšu amatnieciskās šaurības.…