Drāma, tās paveidi un žanri.
Drāma (no grieķu vārda “darbība”) ir viens no galvenajiem daiļliteratūras paveidiem. Tāpat kā eposs un lirika. Drāmas pamatā, kā to liecina pats nosaukums, ir darbība. Šajā aspektā drāma ir tuva eposam: abās ir objektīvs dzīves attēlojums – caur notikumiem, rīcību, varoņu sadursmēs un cīņu, t.i., apkārtējās dzīves parādībām. Bet tas, par ko eposā stāstīts kā par pagājušu notikumu (vai notikumu sistēmu), drāmā notiek tagad un tepat, skatītāja acu priekšā – personāža darbībā, rīcībā, runā, caur konfliktu un dialoga formā.
No šīm atšķirībām nevajadzētu izdarīt secinājumus par kāda viena literatūras žanra pārākumu vai priekšrocībām, kaut arī, pavirši skatoties, var likties, ka episks darbs ir vērtīgāks, jo aptver vairāk notikumu. Drāma panāk emocionālu un estētisku iedarbību ar tikai šim žanram raksturīgiem mākslinieciskajiem paņēmieniem. Tā kā, izņemot remarkas, autoram nav citu iespēju pateikt kaut ko “pašam”, dramaturgs visu notikumu pārvērš darbībā, procesā, padarot skatītāju (lasītāju) par notikuma aculiecinieku.
Dramaturga pozīcija izpaužas pašā dzīves parādību atlases principā.
Īpaši spēcīga drāmas emocionālā iedarbība ir tad, ja to uzved uz skatuves, jo aktieru māksla padara literāros personāžus par dzīviem cilvēkiem. Skatītāji redz dzīves ainas, kuras nevis atgādās, bet kuras aktieri attēlo, spēlē. Teātra uzdevumā apvienoti vairāki mākslas veidi: poētiskais vārds un mūzika, glezniecība un arhitektūra, deja, mīmika utt. Tas ir dramaturga, aktieru, režisora, scenogrāfa, mūziķa, pat skatuves strādnieka kopīgā darba rezultāts. Drāmas milzīgā emocionālā un estētiskā iedarbība iespējama tikai sintēzē ar citiem mākslas veidiem, un tā arī ir šī žanra galvenā īpatnība. …
