Rainis reiz ir teicis: „Draudzība prasa sev sapratni un dod to arī otram, bet mīla nekādu dāvanu neņem un atdod visu, visu..."1 Izvēlējos draudzības tēmu literatūrā, jo tā ir tēma, par ko varu runāt atklāti, balstoties uz savu pieredzi, ar rūgtumu, ar smaidu un ar atmiņām. Mana darba mērķis ir aplūkot 3 dažādos laiku periodos sarakstītas grāmatas – Leldes Stumbres lugu „Kronis”, Ilzes Indrānes romānu „Lazdu laipa” un Jevgēņija Griškoveca romānu „Krekls”-, kas katra risina savu problēmu, saskaroties draudzībai un mīlestībai.
Draudzības un mīlestības tēma literatūrā vienmēr ir un būs aktuāla, jo tā ir personīga tēma katram lasītājam vai autoram, tā ir neatņemama cilvēka dzīves daļa un tās izpausmes tik daudzveidīgas un neatkārtojamas kā sniega pārsliņas putenī.. Literatūrā draudzības un mīlestības tēma ir ļoti iecienīta, jo šai tēmai piemērus var ņemt no dzīves, bet no otras puses - jābūt izcilam talantam, lai jūtu daudzveidību varētu attēlot patiesi un neviltoti, jo lasītājam allaž gribas visu salīdzināt ar savu pieredzi un piedzīvojumiem. Un visinteresantākais ir tas, ka neviens, pat izcils ģēnijs, nav spējis dot visaptverošu vārda "mīlestība" definīciju. Bet varbūt tas ir labi, jo gan jau amora bultas ķerts cilvēks sapratīs, ka noticis kaut kas brīnišķīgs. Iespējams, ka to var izteikt ar franču rakstnieka Onorē de Balzaka vārdiem: "Mīlestība nepadara muļķus gudrākus, bet pat visgudrākos padara par muļķiem."2 Un katra cilvēka sapnis, lai kā viņš publiski arī liegtos, ir vismaz kādu laiku, bet vislabāk – visu apzinīgo mūžu iejusties neprātīgi iemīlējušā ādā.
Nav jau tā, ka par mīlestību raksta tikai tie, kuri paši ir līdz ausīm iepinušies mīlas valgos, tomēr, radot daiļdarbu, rakstnieki un dzejnieki vēlāk apgalvo, ka izjutuši kaut ko tikpat saviļņojošu, neizskaidrojamu pacēlumu. Literāti ir līdzīgi pētniekiem un laborantiem, kas veic eksperimentus ar žurkām un jūras cūciņām, tikai viņu laboratorija ir daudz lielāka un, runājot latviešu klasiķa Rūdolfa Blaumaņa vārdiem, viņi pēta, kā cilvēku jūtas kāpj pāri žogam, kuru uzcēlis prāts.
Rakstnieki šādiem pētījumiem bieži izmanto jau pārbaudītas shēmas, liekot saviem varoņiem iet sarežģītus labirintus, mocīties greizsirdībā, attiecības balstīt uz kailu aprēķinu vai izmantot kādu no klasiskā mīlas trīsstūra variantiem. Divi līdz šim nešķirami draugi iemīlējušies kādā trešajā personā. Ar prātu skaidrs, ka drauga dēļ var izdarīt visu, pat ziedot savu dzīvību, bet mīlestība ir jūtas, kas piepeši aizmiglo skaidro saprātu, un tāpēc mēdz sacīt, ka no mīlas (arī draudzības) līdz naidam ir tikai viens solis. Un kādas mokas jāpārdzīvo tam trešajam, kuram agri vai vēlu būs jāizvēlas starp abiem pielūdzējiem, bet varbūt pat jāatsakās no abiem, lai varētu saglabāt draudzību.
Draudzības un mīlestības tēma literatūrā vienmēr ir un būs aktuāla, jo šīs jūtas ir tik daudzveidīgas, cik daudzveidīgi ir cilvēki. Katrs stāsts par draudzību vai mīlestību būs oriģināls un neatkārtojams, jo katrs cilvēks ir individuāls un mīlestībā vai draudzībā reaģēs citādāk. Tādēļ šīs tēmas būtībā ir neizsmeļamas. …
