Saskaņā ar vispārējiem piedāvājuma un pieprasījuma likumiem neviens nemaksās renti par tādu zemi, tieši tā, ka neviens nemaksā renti par gaisa vai ūdens izmantošanu, kuru daudzums ir neierobežots. Ja zeme būtu neierobežotā daudzumā un būtu vienā veida pēc kvalitātes, tad par šīs zemes izmantošanu nevarētu saņemt renti, izņemot gadījumus, kad zeme atšķiras ar īpaši izdevīgu atrašanās vietu. Tātad, par zemes izmantošanu vienmēr jāmaksā rente tikai tāpēc, ka zemes daudzums nav neizmērojams un kvalitāte nav vienāda.
Ar katru iedzīvotāju skaita pieaugumu, kurš piespiež valsti izmantot sliktākas kvalitātes zemi, lai tai būtu iespēja palielināt savu pārtikas krājumu, palielinās rente no visām auglīgākajām augsnēm. Tās nozīme, ka labākās kvalitātes zeme dos renti, kad sabiedrības attīstības laikā cilvēki sāks apstrādāt vidējās kvalitātes zemi, un šīs rentes lielums būs atkarīgs no kvalitātes atšķirības.
Kad tiks apstrādāta zemākās kvalitātes zeme, tūlīt vidējās kvalitātes zeme arī dos renti, kura kā agrāk tiek regulētā ar ražotājspēku atšķirību. Līdz ar to, palielinās rentes daudzums no labākās kvalitātes zemes, tāpēc kā tai vienmēr jābūt lielākai par renti no vidējās kvalitātes zemes. Starpība starp rentēm ir vienāda ar starpības lielumu produktā. Rikardo minē divus piemērus, kas plašāk parādā dabiskās bagātības attīstības un iedzīvotāju iedarbību uz renti.…