Viens no katras valsts pamatuzdevumiem ir savas valstiskās neatkarības un suverenitātes nodrošināšana. Valsts institūcijas cenšas to panākt gan ar politiskiem līdzekļiem, gan arī veidojot bruņotos spēkus. Bet, ja pienāk brīdis, kad valsts varai nepietiek līdzekļu vai spēka, lai nosargātu sevi ar tradicionāliem līdzekļiem- armiju, policiju u.c., valstij ir jāorganizē visas tautas pretošanās un cīņa par neatkarību.
Divas lietas ir skaidri zināmas par politikas un starptautisko attiecību nākotni, proti: konflikti ir neizbēgami un efektīva aizsardzība būs nepieciešama gan pret iekšējiem varas uzurpatoriem, gan arī pret starptautiskiem agresoriem. Visām politiskām sabiedrībām, kuru locekļi negrib kļūt par uzbrukuma upuriem, ir nepieciešama – starp citām lietām – drošības politika un kāda noteikta tipa ieroču sistēma, lai cīnītos ar agresoriem. Šai politikai un ieroču sistēmai ir jābūt gatavām veikt divus uzdevumus: atturēt pretiniekus no uzbrukuma un aizstāvēties uzbrukuma gadījumā. Ieroču sistēmai jābūt pietiekoši spēcīgai un labi sagatavotai, lai būtu augsta varbūtība, ka tā atturēs no iekšējas varas uzurpācijas un starptautiskas agresijas. Atturēšanas mērķis ir pārliecināt varbūtējos uzbrucējus, lai tie neuzruktu, jo sekas var būt viņiem nepieņemami dārgas, ieskaitot iecerēto mērķu nesasniegšanu. Ja pretinieku neizdodas atturēt no uzbrukuma, tad ieroču sistēmai ir jābūt gatavai iedarbīgai aizsardzībai.
Mūsdienu militārās tehnoloģijas milzīgais ārdošais potenciāls ir veicinājis dažādas reakcijas un alternatīvus priekšlikumus, lai mēģinātu novērst vai ierobežot uzbrukumus un postījumus, reizē nodrošinot aizsardzību. Viens no risinājumiem izpaužas aicinājumā pārveidot militāros spēkus tā, lai tie kalpotu tikai aizsardzībai. Šī pieeja ir labi attīstīta Rietumeiropā (Šveices politikā gan ieroči, gan stratēģiskā plānošana ir domāti tikai vienīgi aizsardzības vajadzībām, negatavojoties un neradot potenciālu pretuzbrukumam varbūtējā agresora teritorijā. Dažās valstīs, piemēram- Vācijā, šīs idejas ir iemantojušas zināmu uzticību). Jāpiezīmē, ka šai pieejai piemīt dažas nopietnas problēmas:
vienmēr būs iespējama kara eskalācija,
izraisa plašus zaudējumus civiliedzīvotāju vidū.
Pēdējā gadu desmitā esam dzīvojuši ļoti dinamiskā laikā, kad uzskatāmi un strauji mainījusies ne vien atsevišķu valstu, bet pat ļoti plašu, globālas nozīmes reģionu politiski ekonomiskā orientācija un to drošības politikas principi. Esam pieredzējuši, kā tiek atkausēts “aukstā kara” gadu politisko un drošības paņēmienu arsenāls, kas valstis, atkarībā no to piederības totalitārajai vai demokrātiskajai sistēmai, bija nostatījis vienu pret otru. Pasaules kārtību aukstā kara laikā galvenokārt nodrošināja divi naidīgi viens otram pretimstāvoši militārie bloki un militārā spēka līdzsvars. Pasaules bipolārā sistēma, kas balstījās uz ASV un bijušās Padomju Savienības spēku līdzsvaru, pārtapusi vienpolārā starptautiskajā sistēmā. ASV kā vienīgās superlielvalsts līderes pozīciju nostiprināšanās starptautiskajā sistēmā rada arī zināmas bažas par tās rēķināšanos ar pasaules kopīgajām interesēm. Starptautiskās sistēmas liberalizācijas apstākļos noteicošo lomu iegūst interešu saskaņošana starp valstīm. Valstis ir ieinteresētas kopīgi veidot pasaules kārtību, lai varētu prognozēt viena otras uzvedību, iegūstot stabilitāti un panākot taisnīgumu. …
